Manai kaimiņu tantei ir 87 gadi, koši zaļa virtuve un milzums stāstu par savi raibo dzīvi. Viņa nāk no Kazahstānas, un latviski nerunā ne vārda. Tante ļoti tic Dievam, tic, ka pēc nāves tiks Paradīzē, jo visu dzīvi dzīvojusi godīgi, dāsni un „iz vsei duši”*. Vēl tantei ļoti patīk zīlēt uz kārtīm, kaut arī man izzīlētais vēl nav piepildījies. Šad tad viņa mēģina man kaut ko pārdot. Kādus auduma gabalus un somas. Es arī nopērku. Dzimšanas dienā tante man uzdāvināja jaunu rozā peņuāru, kas viņai bija par mazu. Pa dienām viņa dzied, skatās televizoru un pavada dzīvi visnotaļ lielā vientulībā. Viņa vienmēr pārdzīvo, ka es esmu neēdusi, jo atsakos no viņas vārītajām gaļas zupām. Tāda bāla un vārga es esot. Bet vajag būt „krepkoj”**, kā tante, un tāpēc jāēd viss, kas ir ēdams, un šad tad ir jāierauj kāda glāzīte asinsritei. Ikdienas savā koridorā es sajūtu gaļas ēdienu aromātu (vai smaku :), kas ir ļoti lielā kontrastā ar smaržkociņu aromātu, kas valda manā mājoklī. Galvenais, ka tante ir ļoti pozitīvi noskaņota pret pasauli, kas ir pārsteidzoši netipiski viņas vecumam, ienākumu līmenim un vientuļajam dzīvesveidam. Droši vien, ka galvenais, kas viņu tur pie dzīves, ir milzīgais atmiņu krājums, par kuru noteikti varētu sarakstīt kādu grāmatu.
Es bieži domāju par to, cik dažādas tās ticības un pārliecības. Vēdas māca, ka veģetārisms ir viens no četriem pamatprincipiem, kurus neievērojot, vispār nevar uzsākt nekādu īsta joga ceļu. Bet tante tic Dievam. Stipri. Un visdrīzāk, ka Dievs dod katram pēc viņa ticības.
* no visas sirds
** stiprai
Autors: Zane R.
Pēdējie komentāri