No 20. marta līdz 7. aprīlim Yogablog 5 cilvēku sastāvā devās svētceļojumā uz Muktinathu Nepālas himalajos pie Mustangas robežas. Galvaspilsēta Katmandu mūs sagaida ar trakojošiem jauniešiem un visām varavīksnes krāsām – Nepālas un Indijas vieni no vislielākajiem svētkiem – Holi – 3 dienas, kad tiek svinēta Rāmas uzvara pār Rāvanu un kāzas ar Sītu. Joņojoši, signalizējoši motocikli un automašīnas, ar krāsām mētājošies nepālieši, troksnis un jautrība – pirmā vakara iespaidi.
Šeit uz vietas tiek apskatīts Katmandu Durbar (durbar = pils) laukums, Patanas Durbar laukums, Pašupatinathas templis, Bodhanathas templis, Svajambunatha. Katra no šīm vietām ir vesela stāsta vērta, tādēļ par to atsevišķi.
………
Pēc bagātīgas kultūrvēsturisko un reliģisko objektu apskates, nākamajā dienā sēžamies autobusā uz Pokharu. Pēc dažu braucēju iepriekšējas pieredzes vietas uz jumta netiek izvēlētas un paliekam nosacītā drošībā. Nosacītā, jo pavisam drīz sākas galvu reibinoša līkumošana pa kalnu serpentīnām. Skatoties lejup, aizraujas elpa – no lielā augstuma un grandiozajiem skatiem. Kalnu slīpumā ierīkotas terases, kurās tiek audzēti rīsi un dārzeņi. Sajūta, ka atgriežamies viduslaikos – ar vēršiem tiek vilkti arkli, sievietes krāsainos sari salīkušas stāda rīsus. Braucam garām ciematiņiem, kuros ar rokām tiek kulti jau novāktie graudi, kas sasieti buntītēs kaltējas uz kleķa mājiņu jumtiem.
Pēc 6 stundu nelabumu raisošas līkumošanas, ierodamies Pokharā – otrā lielākajā Nepālas pilsētiņā, kas, ja tajā būtu starptautiska lidosta, noteikti būtu tūristu krietni iecienītāka vieta par Katmandu, jo šeit nav gaisa piesārņojuma, ir 2 burvīgi kalnu ezeri un, rīta sauli sveicot, var redzēt baltās Himalaju virsotnes.
Agri no rīta ierodoties nelielajā Pokharas lidostiņā, konstatējam, ka debesis ir aizsegtas ar biezu miglu, kas radusies no iepriekšējās dienas lietus – pirmās vēstīs no musonu sezonas. Gaidam, un gaidam…. un gaidam… pēc apmēram 3 stundām migla ir izklīdusi tiktāl, ka var lidot. Visi sakāpjam mazā šaubīgā lidaparātā un paceļamies.
Aizvēsturiskā lidmašīna, kas tik ļoti kratās, ka to mēdz dēvēt par „vēmekļu kasti”, un tik ļoti rūc, ka jālieto ausu aizbāžņi, pēc neilga brīža veiksmīgi nolaižas starp kalniem un izlaiž mūs Himalaju pakājē, Jomsomā, 2770m augstumā virs jūras līmeņa. Ar akmens plāksnēm izlikta viena šaura ieliņa, mežonīgs vējš un pretīmnākošas ragainas govis mūs sagaida pirmajā dienā ceļā uz Muktinathu.
Ceļš virzās gar Kaligandaki upes akmeņaino ieleju. Nevienas zālītes, neviena putna, izņemot dažu apmaldījušos vārnu. Ik pa pāris stundām kāds būdiņu puduris, kur cilvēkiem izdodas izdzīvot. Vecītis ar sačervelējušos seju pārdod Himalaju ābolus. Un melnus akmeņus! Šaligrami. Vietējie no tā izdzīvo – katru gadu pēc lietus sezonas viņi iet lasīt šaligramus uz Kaligandaki upi un tos pārdod, kaut arī svētajos rakstos teiks, ka pārdot tos ir grēks.
Aiz pēdējā šīs dienas gājiena līkuma tuksnešaino kalnu vidū parādās ziedošs ābeļdārzs. No stiprajiem Kaligandaki ielejas vējiem tos aizsargā priekšā sastādīts koku žogs. Turpat tālāk labība un citas kultūras. Šeit ir mūsu pirmā nakšņošana kalnos. Kagbeni viesu namiņā izvēlamies istabiņu ar plašiem, gaišiem logiem un skatu uz dārzu un tikai pēctam saprotam savu kļūdu! Plašais skats uz upes ieleju nozīmē atrašanos tieši pretī vējiem! Jogas paklājiņi ir glābiņš – tie tiek izmantoti saulaino logu aizklāšanai.
Līdz ar saullēktu izejam apstaigāt mazītiņo Kagbeni. Vietējie iedzīvotāji dzen kazas un mazos kalnu zirdziņus uz „ganībām” kalnos (ko gan viņas tur ēd?) Bērni pie ūdens pumpja tīra zobus, veca tantiņa griež budistu barabānus. Uzreiz aiz ciematiņa sākas aizliegtā zona – Mustanga. Nepālas valdība izsniedz ieiešanas atļauju tajā par milzīgu naudu – 700 dolāri – nevienam īsti nav skaidrs iemesls. Varbūt vienkārši, lai nopelnītu no tūristiem? Bet varbūt tur ir kaut kas slēpjams.. Turpat arī Tibetas kalni.
Atgriežoties viesnīciņā, rīts sākas ar pārsteigumiem. Viens no mūsu nelielās grupas dalībniekiem nolicies ar vēdera problēmām – vietējie specifiskie ēdieni viņa kuņģim nav patikuši. Arī man katra ēdniereize saistās ar nelielām bailēm par to – būs vai nebūs problēmas. Tikko kā tiek sajusts vismazākais nelabums, tiek lietoti kuņģa pilieni vai vērmeļu tinktūra. Citai grupas dalībniecei problēmas ar sirdi – tomēr jau jūtams augstums. Tālāk kājām dodamies tikai mēs trijatā, abi ‘vājinieki’ tiek iesēdināti džipā, kas starp akmeņiem pārsteidzoši atrod ceļu līdz galamērķim.
Skatam nav pie kā pieķerties, un tas tiecas tālumā, uz Himalaju visaugstākajām virsotnēm, kuras ieskauj vēju putināts sniegs. Ceļš gar Kaligandaki un galamērķis – Muktinatha jeb Atbrīves templis, visaptverošais klusums, kurā var sadzirdēt pasaules vibrāciju, un cīņa soli pa solim ar kalnu stāvumu un vējiem, tas viss rada tādu ļoti meditatīvu sajūtu. Gribās visu laiku domāt par šobrīd tik tālu esošās materiālās pasaules jēgu vai, drīzāk, bezjēdzību.
4 stundu kāpšana augšup un ir sasniegta Muktinatha – viena no 8 Višnu vissvētākājām vietām pasaulē. Galvenais uzdevums – apmeklēt templi, mistiskās Višnu izpausmes – degošo ūdeni, akmeni un zemi, nomazgāties 108 avotos, kas atbrīvo no karmas, un meditēt.
Turpinājums sekos.
Autors: Zane R.
Pēdējie komentāri