Muktinatha.
Tempļa garīgā nozīme, 108 avoti un citas lietas šeit ir saprotamas un svarīgas tikai retajam no tūristiem. Vizuāli šeit nav nekas iespaidīgs – pavisam mazītiņš templis, vēl viens templis, kur pustumsā var vērot liesmiņu, kas itkā ir degošs ūdens, zeme un akmens. Zinātniski to var skaidrot ar nebeidzamu gāzes izplūšanu no pazemes. Garīgais skaidrojums – viena no Višnu izpausmēm. Vietējie, kā daudz kur citur nelaiž ne-hinduistus mazajā Muktinathas templī, toties ar izbrīnu vēroja, kā mūsu grupiņas dalībnieki apzinīgi 
vairākas reizes apgāja templim apkārt, skandinot dažādo izmēru zvanus – sūtot skaņu uz debesīm :) Viens no grupas pat bija tik drošs, ka nolēma iziet cauri visiem 108 tekošajiem avotiem – ledusaukstā ūdenī, puspliks!! Viņu uz šādu rīcību mudināja pārliecība, ka tas atbrīvos no karmas. Pārējie iztika ar galvas apslacīšanu no katra avota. Atzinību un platu smaidu iegūstam no vietējiem sadhu (svētajiem, kas savu dzīvi veltī tikai garīgajam aspektam), kad sasveicināmies ar viņiem viņu pašu valodā un terminos.
Retinātais gaiss 3800m augstumā ir jūtams.
Dažiem reibst vai sāp galva, pie katras mazākās piepūles aizdusa. Toties skati grandiozi – rīta saulē mirdzošas sniegotās kalnu galotnes, visapkārt burbuļo strauti, kas vēlāk satek Kaligandaki upē. Sievietes turpat pie galvenā ceļa auž šalles no jaku vilnas un ir tīri naskas uz suvenīru pārdošanu. Viesnīciņā mūs apkalpo škelmīga apaļvaidze, kas smaida un mēģina koķetēt ar eiropeiskajiem tūristiem. Šeit un arī citās viesnīciņās tiek izmantots īpatnējs apkures veids – lielajā ēdamistabā tiek ienesti spaiņi ar karstām oglēm, un palikti zem galdiem – lai kājām siltāk! Tas mūs mulsināja un izkūpināja pavisam ātri laukā no ēdamistabas :)
Pēc 2 naktīm Muktinathā sākas ceļš lejup. Pusceļā saprotam, kāpēc gids bija vēlējies uzsākt ceļu pēc iespējas agrāk no rīta. Ap pusdienlaiku saceļas milzīgs pretvējš, kuram pretī var turēties tikai ar spēku.
Smiltis tiek putinātas acīs un pavisam drīz pielietojam vietējo tehniku – aizsiet muti un degunu ar lakatu, uz acīm uzlikt saulesbrilles. Un iet, un iet. Ceļš atpakaļ gar Kaligandaki ieleju. Tālāk jau nomainās aina – parādās zaļumi, iekopti dārzi, dzīvnieki. Fascinē baltie, pūkainie Nepālas zirgi, kas gluži meditatīvā noskaņā vienkārši stāv smilšu lauka vidū un vēro garāmgājējus. Laikam viņiem šodien brīvdiena :) Tomēr saprotam, ka neprāts šādā dabas stihiju izvēlēties ceļu, kas ir 2x garāks par citās dienās paredzēto. Galamērķi, Marphu (Nepālas ābolu galvaspilsēta) sasniedzam ar gandrīz izsīkušiem spēkiem.
Nākamajā rītā pēc dziļa miega dodamies tālāk, bet jau ceļa sākumā viena dalībnieka veselības problēmu dēļ esam spiesti sēsties džipā. Mjā, karma izpaužas vislielākajā mērā.. Kā par brīnumu, pārējie nemaz par šādu iespēju nav apbēdināti, jo iepriekšējās dienas gājiens ir atstājis iespaidu uz spēku krājumu :) Džips, Indijas ražojums, tēlo visurgājēju un lēnām rāpjas pāri milzīgiem akmeņiem, kas laikam ir domāts kā ceļš. Serpentīnās gar kalna nogāzi, brīžiem nesaprotamā veidā, tas cauri lietusgāzēm, garām jau sastaptajām tūristu grupiņām, kas sparīgi kājo, pēc vairākām stundām mūs nogādā Ghansā – ciematiņā ar vienu ielu un 10 mājelēm. Sāk krēslot. Kaut kur dziļi lejā tek upe. Apsēžamies uz pakalniņa un vērojam kā kalnus pārņem nakts. Visapkārt smaržo daba pēc lietus. Skatāmies uz kalniem un fantazējam, kurā no alām dzīvo kāds jogs, ko viņš dara un cik bieži atnāk uz ciematu. Ja būtu vairāk laika, varētu aprunāties ar vietējiem, iztaujāt, atrast. Bet nu jau ir satumsis. Mazajās mājelēs tiek iedegta uguns, kurai vietējie sasēžas apkārt, ietur vakariņas, spēlē mūziku. Mums atliek vien sveču gaismā atrast savu dēļu celli un noskaņoties nākamajam rītam.
Tālākais ceļa posms kļūst aizvien krāsaināks – šauri trosu tiltiņi pāri upei, kurus nešķērsojam. Vietējie, kas remontē izskalotos ceļus, mazo kaziņu bari, trīsdesmitmetrīgi bambusi, milzīgi taureņi, smiltis un tropu gaiss. Tas iesit sejā un atgādina, ka esam krietni tuvāk džungļiem.
Nākamais ciematiņš, Tatopani (tiešā tulkojumā – karsts ūdens) pārsteidz ar skaisto viesnīciņu, kas atrodas, ejot pa lielu akmens kāpņu pakāpieniem līdz augstākajam ciematiņa punktam, ar pļavas terasi, banānkokiem un sarkanām spuldzītēm tualetēs. Bet tas, ar ko šī vieta ir ievērojama ir – karstie avoti. Nezinām, kam gatavoties, tādēļ it viss izraisa pārsteigumu – 2 nelieli cementēti baseini un nojumīte tiem blakām. Baseinos, karstajā ūdenī, kas skaitās ārstniecisks un turīgākie nepālieši tādus avotus apmeklē pēc iespējas 2x gadā, sasēduši liela auguma, bālādaini un paresni tūristi. Tādi viņi vismaz izskatās kontrastā ar melnīgsnējajiem, kalsnajiem vietējiem nepāliešu vīriešiem, kas satupuši apkārt baseinam un kārām acīm skatās uz puskailajām tūristu sievietēm. Vietējām sievietēm nav pieņemts atkailināt ķermeni un tās mazgājas, ietinušās garos auduma gabalos. Tas ir tik interesanti, ka pat kāds vietējais piebrauc ar auto un fotografē, kā tūristi sēž baseinā. Un smej :)
Mūsu grupiņai pievienojies jauns biedrs – Tatopani mūsu gids ir ticis pie kucēna. Balta, pūkaina dzīvnieciņa!! Paturēšot to sev. Iesakām kucēnu nosaukt par Padma (sanskritā – lotoss) – ļoti atbilstoši nepāliešu suņu meitenei :)
Pusceļā gids nolemj mūs sēdināt autobusā, jo ceļš esot vēl tāls un ļoti putekļains. Neiesim jau iebilst! Nepaiet ne 3 stundas, kad autobuss, kuram bija saplīsis ritenis, ir atkal salabots un gatavs ceļam. Autobuss tik šaurs, ka garās eiropiešu kājas tajā jāloka līdz zodam, tas kratās un šūpojas un pilns ar ceļa putekļiem, bet dzīvības pilnā nepāliešu modernā mūzika novērš uzmanību no grūtībām un uzjautrina. Vēl pēdējie kilometri kājām pa smilšaino ceļu, kur autobuss mūs izlaidis, un nonākam pilsētelē. Sajūta tāda, ka šeit baltos tiešām neviens bieži neredz. Uz mums rāda ar pirkstiem, plati smaida vai smejas, sačukstās un mēģina kaut ko runāt. Tā paiet pēdējais Himalaju posms līdz viesnīciņai pilsētiņā Beni, no kuras netālu nākamajā dienā jāsākas Kaligandaki raftingam. Vakariņas sveču gaismā, jo kārtējo reizi pazudusi elektrība. No rīta istabā tiek konstatēts milzīgs 5cm garš prusaks un ar to diena var sākties.
Turpinājums sekos.
Pēdējie komentāri