Nepālas ieskaidi #2

14 05 2008

Muktinatha.

Tempļa garīgā nozīme, 108 avoti un citas lietas šeit ir saprotamas un svarīgas tikai retajam no tūristiem. Vizuāli šeit nav nekas iespaidīgs – pavisam mazītiņš templis, vēl viens templis, kur pustumsā var vērot liesmiņu, kas itkā ir degošs ūdens, zeme un akmens. Zinātniski to var skaidrot ar nebeidzamu gāzes izplūšanu no pazemes. Garīgais skaidrojums – viena no Višnu izpausmēm. Vietējie, kā daudz kur citur nelaiž ne-hinduistus mazajā Muktinathas templī, toties ar izbrīnu vēroja, kā mūsu grupiņas dalībnieki apzinīgi vairākas reizes apgāja templim apkārt, skandinot dažādo izmēru zvanus – sūtot skaņu uz debesīm :) Viens no grupas pat bija tik drošs, ka nolēma iziet cauri visiem 108 tekošajiem avotiem – ledusaukstā ūdenī, puspliks!! Viņu uz šādu rīcību mudināja pārliecība, ka tas atbrīvos no karmas. Pārējie iztika ar galvas apslacīšanu no katra avota. Atzinību un platu smaidu iegūstam no vietējiem sadhu (svētajiem, kas savu dzīvi veltī tikai garīgajam aspektam), kad sasveicināmies ar viņiem viņu pašu valodā un terminos.

Retinātais gaiss 3800m augstumā ir jūtams. Dažiem reibst vai sāp galva, pie katras mazākās piepūles aizdusa. Toties skati grandiozi – rīta saulē mirdzošas sniegotās kalnu galotnes, visapkārt burbuļo strauti, kas vēlāk satek Kaligandaki upē. Sievietes turpat pie galvenā ceļa auž šalles no jaku vilnas un ir tīri naskas uz suvenīru pārdošanu. Viesnīciņā mūs apkalpo škelmīga apaļvaidze, kas smaida un mēģina koķetēt ar eiropeiskajiem tūristiem. Šeit un arī citās viesnīciņās tiek izmantots īpatnējs apkures veids – lielajā ēdamistabā tiek ienesti spaiņi ar karstām oglēm, un palikti zem galdiem – lai kājām siltāk! Tas mūs mulsināja un izkūpināja pavisam ātri laukā no ēdamistabas :)

Pēc 2 naktīm Muktinathā sākas ceļš lejup. Pusceļā saprotam, kāpēc gids bija vēlējies uzsākt ceļu pēc iespējas agrāk no rīta. Ap pusdienlaiku saceļas milzīgs pretvējš, kuram pretī var turēties tikai ar spēku. Smiltis tiek putinātas acīs un pavisam drīz pielietojam vietējo tehniku – aizsiet muti un degunu ar lakatu, uz acīm uzlikt saulesbrilles. Un iet, un iet. Ceļš atpakaļ gar Kaligandaki ieleju. Tālāk jau nomainās aina – parādās zaļumi, iekopti dārzi, dzīvnieki. Fascinē baltie, pūkainie Nepālas zirgi, kas gluži meditatīvā noskaņā vienkārši stāv smilšu lauka vidū un vēro garāmgājējus. Laikam viņiem šodien brīvdiena :) Tomēr saprotam, ka neprāts šādā dabas stihiju izvēlēties ceļu, kas ir 2x garāks par citās dienās paredzēto. Galamērķi, Marphu (Nepālas ābolu galvaspilsēta) sasniedzam ar gandrīz izsīkušiem spēkiem.

Nākamajā rītā pēc dziļa miega dodamies tālāk, bet jau ceļa sākumā viena dalībnieka veselības problēmu dēļ esam spiesti sēsties džipā. Mjā, karma izpaužas vislielākajā mērā.. Kā par brīnumu, pārējie nemaz par šādu iespēju nav apbēdināti, jo iepriekšējās dienas gājiens ir atstājis iespaidu uz spēku krājumu :) Džips, Indijas ražojums, tēlo visurgājēju un lēnām rāpjas pāri milzīgiem akmeņiem, kas laikam ir domāts kā ceļš. Serpentīnās gar kalna nogāzi, brīžiem nesaprotamā veidā, tas cauri lietusgāzēm, garām jau sastaptajām tūristu grupiņām, kas sparīgi kājo, pēc vairākām stundām mūs nogādā Ghansā – ciematiņā ar vienu ielu un 10 mājelēm. Sāk krēslot. Kaut kur dziļi lejā tek upe. Apsēžamies uz pakalniņa un vērojam kā kalnus pārņem nakts. Visapkārt smaržo daba pēc lietus. Skatāmies uz kalniem un fantazējam, kurā no alām dzīvo kāds jogs, ko viņš dara un cik bieži atnāk uz ciematu. Ja būtu vairāk laika, varētu aprunāties ar vietējiem, iztaujāt, atrast. Bet nu jau ir satumsis. Mazajās mājelēs tiek iedegta uguns, kurai vietējie sasēžas apkārt, ietur vakariņas, spēlē mūziku. Mums atliek vien sveču gaismā atrast savu dēļu celli un noskaņoties nākamajam rītam.

Tālākais ceļa posms kļūst aizvien krāsaināks – šauri trosu tiltiņi pāri upei, kurus nešķērsojam. Vietējie, kas remontē izskalotos ceļus, mazo kaziņu bari, trīsdesmitmetrīgi bambusi, milzīgi taureņi, smiltis un tropu gaiss. Tas iesit sejā un atgādina, ka esam krietni tuvāk džungļiem.

Nākamais ciematiņš, Tatopani (tiešā tulkojumā – karsts ūdens) pārsteidz ar skaisto viesnīciņu, kas atrodas, ejot pa lielu akmens kāpņu pakāpieniem līdz augstākajam ciematiņa punktam, ar pļavas terasi, banānkokiem un sarkanām spuldzītēm tualetēs. Bet tas, ar ko šī vieta ir ievērojama ir – karstie avoti. Nezinām, kam gatavoties, tādēļ it viss izraisa pārsteigumu – 2 nelieli cementēti baseini un nojumīte tiem blakām. Baseinos, karstajā ūdenī, kas skaitās ārstniecisks un turīgākie nepālieši tādus avotus apmeklē pēc iespējas 2x gadā, sasēduši liela auguma, bālādaini un paresni tūristi. Tādi viņi vismaz izskatās kontrastā ar melnīgsnējajiem, kalsnajiem vietējiem nepāliešu vīriešiem, kas satupuši apkārt baseinam un kārām acīm skatās uz puskailajām tūristu sievietēm. Vietējām sievietēm nav pieņemts atkailināt ķermeni un tās mazgājas, ietinušās garos auduma gabalos. Tas ir tik interesanti, ka pat kāds vietējais piebrauc ar auto un fotografē, kā tūristi sēž baseinā. Un smej :)

Mūsu grupiņai pievienojies jauns biedrs – Tatopani mūsu gids ir ticis pie kucēna. Balta, pūkaina dzīvnieciņa!! Paturēšot to sev. Iesakām kucēnu nosaukt par Padma (sanskritā – lotoss) – ļoti atbilstoši nepāliešu suņu meitenei :)

Pusceļā gids nolemj mūs sēdināt autobusā, jo ceļš esot vēl tāls un ļoti putekļains. Neiesim jau iebilst! Nepaiet ne 3 stundas, kad autobuss, kuram bija saplīsis ritenis, ir atkal salabots un gatavs ceļam. Autobuss tik šaurs, ka garās eiropiešu kājas tajā jāloka līdz zodam, tas kratās un šūpojas un pilns ar ceļa putekļiem, bet dzīvības pilnā nepāliešu modernā mūzika novērš uzmanību no grūtībām un uzjautrina. Vēl pēdējie kilometri kājām pa smilšaino ceļu, kur autobuss mūs izlaidis, un nonākam pilsētelē. Sajūta tāda, ka šeit baltos tiešām neviens bieži neredz. Uz mums rāda ar pirkstiem, plati smaida vai smejas, sačukstās un mēģina kaut ko runāt. Tā paiet pēdējais Himalaju posms līdz viesnīciņai pilsētiņā Beni, no kuras netālu nākamajā dienā jāsākas Kaligandaki raftingam. Vakariņas sveču gaismā, jo kārtējo reizi pazudusi elektrība. No rīta istabā tiek konstatēts milzīgs 5cm garš prusaks un ar to diena var sākties.

Turpinājums sekos.





Gavēnis pēc vediskajiem principiem

7 05 2008

Pavasarī, sekojot sabiedrības tendencēm par ziemā uzkrātā liekā svara nomešanu, organisma attīrīšanu no sārņiem, sagatavošanos jaunai, labākai vasaras dzīvei, kļūst aktuāls jautājums par gavēšanu. Mēģināšu īsi un vienkārši.

Ir 2 veidu gavēšana. Viens veids ir gavēt tīri veselības apsvērumu dēļ un tad šo gavēšanu principā var uzsākt jebkurā laikā. Šodien pārēdos, rīt atturēšos no ēšanaas. Apmēram tā. Daudz labāk ir šādas gavēšanas mērķiem ievērot astroloģisko kalendāru – kaut vai tik vienkāršas lietas, kā gavēt dilstoša mēness laikā, kad organisms vieglāk atbrīvojas no toksīniem un uzkrājumiem. Jau nākamais solis ir ievērot gada ciklus – pavasaris ir vislabākais laiks, kad attīrīt organismu, sevišķi aknas.

Vēl specifiskāk ir gavēt ekadashi (ekadasi, sanskritā=vienpadsmit)) dienās, kas ir 11. diena pēc pilna un tukša mēness. Sanāk 2x mēnesī. Internetā var atrast un arī dažos veikalos Rīgā var nopirkt speciālu astroloģisku kalendāru, kurā šīs dienas ir atzīmētas. Viena no versijām ir, ka ekadashi diennakts skaitās astroloģiski ļoti nelabvēlīga, tādēļ šajā dienā cilvēki atturas no ēšanas, lai pēc iespējas samazinātu sliktas enerģijas uzņemšanas iespējas (caur ēdienu tas ir ļoti viegli iespējams).

Otrs veids ir gavēt, sekojot garīgiem notikumiem (visās pasaules reliģijās tāda prakse eksistē, piemēram, kristieši gavē pirms Lieldienām, citās reliģijās gavē pirms citiem svētkiem, kā arī pirms tādiem notikumiem kā kāzas utml.). Šāda gavēšana ir nevis fiziskās, bet garīgās veselības dēļ. Šajā laikā cilvēks visu savu citkārt ēšanai veltīto uzmanību un enerģiju velta augstākām lietām, vai arī itkā uzkrāj spēkus, atsakoties no ēšanas, kaut kam svarīgākam.

Par pašu gavēšanu. Ir vairākas pakāpes, atšķirīgās pēc grūtības :) un gavētāja profesionalitātes šajā jomā. Es uzskaitīšu vēdiskajās mācībās atzītas:

  1. Gavēt, ekadashi datumos atsakoties no graudu un pākšaugiem (maize, putras, rīsi, zirņi, pupas, sojas ēdieni utml.) - tieši šis veids ir visvairāk piemērots ekadasi dienām (jo pastāv uzskats, ka tieši ar graudu un pākšaugiem ekadashi dienās visvieglāk uzņemt negatīvo enerģiju). Tomēr visādi citādi šie produkti ir vērtīgi un viennozīmīgi ir pamat racionā cilvēkam, kurš nodarbojas ar yogu.
  2. Gavēt, ēdot tikai augļus un pienu
  3. Gavēt, uzņemot tikai pienu (vēdiskajā mācībā pastāv uzskats, ka pienam piemīt augstākas garīgas īpašības un spējas attīrīt apziņu). Tomēr jāņem vērā, ka šeit ir runa par pašu treknāko (3.8%) veikalā nopērkamo pienu sliktākajā gadījumā un svaigu lauku pienu labākajā… Svarīgi!!: gan veikala, gan lauku piens noteikti jākarsē līdz vārīšanās temperatūrai. Tad bišķi jāatdzesē un vienmēr jādzer silts. Var nedaudz saldināt, pievienot saldas garšvielas – kurkuma, kardamons, fenhelis, muskatrieksts. Šo garšvielu kombināciju katrs izvēlas pēc savas personīgās izjūtas. Var pievienot nedaudz Ghi (speciali kausets sviests).
  4. Gavēt, uzņemot tikai vīnogas (skaitās ļoti labvēlīgas, bet noteikti ne tās, kas piemums nopērkamas J)
  5. Gavēt, dzerot tikai ūdeni/tēju
  6. Sausais gavēnis – pat bez ūdens.

(Esmu daudzos avotos lasījusi arī par augļu vai dārzeņu sulu gavēni, bet tas attiecas vairāk uz gavēšanu veselības dēļ.)

Saprātīgais gavēšanas laiks ir katram pēc izjūtas. Ir cilvēki, kam grūti panest pat vienu dienu – sākas galvassāpes, reiboņi, īgnums. Ja gribās pieturēties pie kāda loģiska ieteikuma, kad tad īsti to darīt, es iesaku gavēt 2 – 4x mēnesī. Un savukārt ja šo gavēšanu ir vēlme veikt pēc vēdiskajiem un jogas principiem tad vislabvēlīgāk to darīt abās ekadashi dienās, pilnmēness dienā (poornima) un tukša mēness dienās (amavasya).

Var pēc sajūtas gavēņa laiku vēl paildzināt, bet vēsu prātu, bez ekstrēmisma un ieklausoties sava ķermeņa un prāta signālos. Jāatceras, ka „iziet no gavēņa” vajag 2x ilgāk nekā tajā pavadīts. Tas nozīmē, ka nedrīkst uzreiz pēc tam pieēsties… Pakāpeniski iesaka atsākt lietot (atkarībā no gavēņa veida) skābpienaproduktus, dārzeņus, tikai tad graudaugus.





Torsunovs Latvijā – lekcijas Maijā!

1 05 2008

Lekciju tēma: UZVARA PĀR SEVI. SEŠI LAIMĪGAS DZĪVES IENAIDNIEKI.

1.Karmas likums. Ievadsaruna par cilvēka smalko uzbūvi, pasaules uzbūves likumu izskatīšana:taisnības likums, laika spēks, skaidrības, kaislības un tumsonības spēki, slikts liktenis un ar ko tas saistīts. 2008. g. 9.maijā, plkst. 18.00

2. Egoisms, dusmas. Seši laimes ienaidnieki un kā tie savstarpēji saistīti. Kas tas ir egoisms? Divi egoisma veidi, kā nepareiza dzīves pozīcija sagrauj likteni, ka rodas dusmas, dusmu veidi, dusmu ietekme uz likteni, dusmu ietekme uz veselību. 2008. g. 10.maijā, plkst. 10.00

3. Skaudība, nepareiza attieksme pret darbu. Kas tas ir skaudība? Skaudības veidi, kā skaudība padara cilvēku nelaimīgu. Attieksmes pret darbu veidi, kā nepareiza attieksme pret darbu sagrauj dzīvi. 2008. g. 10.maijā, plkst. 18.00

4. Iluzora lietu izpratne. Masu informācijas līdzekļu ietekme uz apziņu. Kā rodas ilūzijas? Kādi mēdz būt neizpratnes veidi? Kā iluzora lietu izpratne sagrauj attiecības starp cilvēkiem un likteni. Saprāta un skaņas saikne, dažādu masu informācijas līdzekļu ietekme uz mūsu dzīvi. 2008. g. 11.maijā, plkst. 10.00

5. Skaudība, ārprāts. Kas ir skaudība? No kurienes nāk tieksme apskaust, kā skaudība sagrauj mūsu dzīvi, kādas šai sakarā rodas slimības. Kas tas ir ārprāts? Nepārvaramas karmas veidi, psihiskas saslimšanas, kā tās atpazīt savā raksturā. 2008. g. 11.maijā, plkst. 18.00


NODARBĪBU VIETA
Rīga, Skolas 6, Rīgas ebreju kopiena, liela zāle

Sīkāka info par lekcijām šeit. Sīkāka info par Dr. Torsunovu šeit.