Debesmannā
Jauniešu garīgais & yogas retrīts
No 27. līdz 29. jūnijam viesu namā «Malderi» Rīgas rajonā
Ja interesējies par austrumu kultūru un vēlies baudīt harmonisku un draudzīgu gaisotni, šis ir pasākums, kurā būs iespēja visu minēto smelties. Varēsi uzzināt daudz jauna par vēdisko kultūru jogas nodarbībās, lekcijās un dažādās citās aktivitātēs, kā arī rast prieku klausoties pašmāju un ārzemju etno un foklmūziķus. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Katru dienu dzīvoju ar domu, ka daru kaut ko pareizajā virzienā šai dzīvē. Joga kā dzīvesveids. Kā fiziskā un garīgā augšana. Ar kādu mērķi? Pirmkārt, lai šodien jau dzīvot būtu vieglāk, lai gan Joga māca, ka tās galvenais mērķis ir prast pareizi nomirt. Ar skaidru apziņu līdz pēdējam brīdim visu kontrolēt, tādejādi atbrīvojoties no pieķeršanās, kas liktu nākamajā dzīvē atkal pārdzimt uz Zemes.
Un tad vienā mirklī visu ķermeni pārņem sāpes. Nekontrolējamas, nesaprotamas. Tās savelk ķermeni čokurā un skatiens ieurbjas vienā punktā. Uznāk nenormālas bailes. Bailes no vēl stiprākām sāpēm, no nomiršanas, no slimnīcas. Birst asaras. Prāts izmisīgi šaudās, mēģinot saprast, ko darīt, lai tās sāpes momentā pārtrauktu. Bet neko tas prāts izdomāt nevar un atliek tikai sarauties kamolā un gaidīt, kad tas viss pāries.
Gribās meklēt palīdzību no ārpuses. Cerēt, ka atnāks burvju vīriņš un iedos burvju tabletīti un viss būs labi. Ātri un vienkārši.
Un tikai vēlāk, jau ar skaidru apziņu, es saprotu, ka būtu vajadzējis darīt pavisam citādāk. Ja tas būtu bijis manas nāves brīdis, tad es nepavisam nebiju bijusi tam gatava. Jo nespēju kontrolēt ķermeni un prātu tad, kad tas visvairāk būtu vajadzīgs. Nespēju nostabilizēt elpošanu, ieņemt lotosa pozu, nespēju nomierināt prātu un meditēt uz iekšējo uguni, kas iznīcina visas slimības. Vai kaut vai atdot visu Dieva rokās, kā māca visas pasaules ticības – paļauties, ka vai nu viņš tā ir paredzējis (esmu to nopelnījusi ar savu rīcību), ka tā ir kāda mācība, ka palīdzēs un izdziedinās,.
Prātā ir jāieliek jauna recepte. Tā ir kaut vai pat jāuzraksta uz lapiņas un jāieliek zāļu kastītes virspusē, lai nākamreiz, kad prāts būs aptumšojies, to izlasu. Recepte, kurā rakstīts – nevis dzer zāles, bet atceries, ko māca joga. Pat pēdējā brīdī.
Autors: Zane R.
Dažas vasarīgas pārdomas… Jau 2 nedēļa gandrīz katru dienu zem mana biroja logiem Matīsa ielā dejodami un dziedādami iet krišnaīti. Gandrīz vienmēr tajos brīžos pasmaidu, jo pieķeru sevi, ka esmu sasprindzis par kādu darījumu, klientu vai neizpildāmu termiņu, kamēr krišnaīti taja pašā laika dejo un dzied par dievu… Vajadzētu mazliet paanalizēt, kāpēc tomēr cilvēkiem brīžiem ir negatīva attieksme pret šiem smaidīgajiem, krāsainajiem un dziedošajiem ļautiņiem. Piecas minūtes iedziļinoties (esmu to savulaik izdarījis) var konstatēt, ka krišnaīti pārstāv, iespējams, vienu no autentisku tradīciju bagātākajām reliģiski-filosofiskajām sistēmām kāda vispār pasaulē pieejama, jo ir daudz vēsturisku pierādījumu par to cik daudz reižu ir pārrakstīti tradicionālo reliģisko sistēmu svētie raksti un rituāli, savukārt krišnaīti dejo un dzied tieši tāpat un tās pašas mantras, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu. Tāpat jāņem vērā, ka krišnaīti pārstāv vēdisko kultūru t.i. senāko kūltūru uz planētas zeme ar sanskritu un senākajām vedu literatūras pērlēm, tādām kā Bhagavad Gita u.c. Domaju, vēsturiski kādam var būt radies nepareizs priekšstats par krišnaītiem tāpēc, ka deviņdesmitajos gados ielās bija ļoti daudz krišnaītu grāmatu izplatītāju (šobrīd tikai daži), kas ņemot vērā latviešu intraverto mentalitāti tika novērtēta kā nepieņemama uzbāzība. Tomēr, arī šodien satiekot tos nedaudzos krišnaītus, kas mēģina Jums iedod grāmatu vajag mēģināt iedziļināties, ko tad īsti viņi Jums mēģina iedot, jo parasti tā ir Bagavad Gita un citas vēdiskās kultūras pērles, kas ir autoritatīvi tulkotas no sanskrita, nevis kautkādas skrejlapiņas ar ziņām par to, ka tuvojas armagedons un laiks nožēlot grēkus, ko izplata dažas citas sektas… Vajag saprast, ka mūsdienās, kad visos masu medijos lielākā daļa raidlaika tiek veltīta, lai iepārdotu mums visādus sūdus, arī krišnaītam jābūt nedaudz uzbāzīgam, lai uz sekundi piesaistītu mūsu uzmanību.. atšķirība tikai tāda, ka viņi dala literatūras pērles.. un gandrīz par velti. Vēl, cik esmu kontaktējies ar dažiem krišnaītiem, ko pazīstu – tur nav ne vēsts no smadzeņu skalošanas, kā daži to iedomājas, un tas ir pilnīgi citādi nekā tie džeki, kas staigā pa rīgu melnos uzvalkos ar šiltītēm pie krūtīm un stiklainām acīm mēģina pastāstīt Jums kur ir laime… Vari apstādināt uz ielas jebkuru krišnaītu un pastāstīt biznesa problēmu, vienkārši papļāpāt, uzaicināt uzspēlēt futbolu vai parunāt par jebkuru Jums tuvu jogas virzienu, jo Krišnaīti bez sev tuvās bhakti jogas lieliski orientējas arī visos pārējos virzienos… Liekulība un meli vajadzīgi tad, kad cilvēks izliekas par to, kas viņš nav, savukārt Krišnaītiem, cik esmu novērojis, nav ko slēpt, jo viņi dzīvo savā ticībā, filosofijā un kultūrā. Saprotams, ka mums grūti sagremot šo kultūru, jo ielās dejojošie un dziedošie krišnaīti ļoti konfliktē ar inflāciju un pieaugošo Eiribor likmi, kas kontrolē mūsu prātus, bet vajag padomāt kurā pusē tomēr ir vairāk patiesības… Tāpēc, kad satiekam Krišnaītu, bet dejai pievienoties drosmes nepietiek (jo esam uzvalkā un ko gan par mums padomās!!? ) un Bagavad Gitu pirkt par ziedojumu negribam (ja tā jau mums ir un esam to 2x izlasijuši) tad vienmēr varam vismaz silti uzsmaidīt šiem draudzīgajiem un laimīgajiem cilvēkiem….
Autors: Ingus T.
|
Pēdējie komentāri