Mazliet par pastaigu pa Beni. Izlemjam pirms vakariņām izlocīt kājas, paši vēl nezinādami, kas mūs sagaida! Izejam ielās, lai aplūkotu tirgotāju bodītes. Visupirms mazie bērni rāda uz mums ar pirkstiem un smejas. 
Sievietes sačukstas un ķiķina, viena otrai piebikstot. Vīrieši vienkārši blenž. Mjā – bāla āda, īsi gaiši mati, gari augumi, jocīgs apģērbs – tas viss šajā pilnīgi nomaļajā Nepālas pilsētelē tiek skatīts pavisam reti! Jūtamies kā izstādes eksponāti un nevaram saprast, kā uz to īsti reaģēt. Izlikties neredzam vai smaidīt pretī? Smaidīt pretī ir vislabākais risinājums, jo patiesībā nepālieši ir ļoti vienkārši un sirsnīgi, kā bērni! Viņi nespēj slēpt savas emocijas, tāpēc arī tika atklāti reaģē pret visu neredzēto. Mazi bērneļi labprāt pieskrien klāt un aptausta baltos cilvēkus, un pastaigas beigās esam pavisam noguruši no šīs uzmanības.
Nākamajā rītā pa grubuļaino ceļu tiekam aizvesti līdz upei un vairākas stundas, kamēr tiek kravātas mantas un ēstas pusdienas, nespējam nekādi saprast, kā visas mantas un vēl 7 cilvēki tiks salikti vienā gumijas laivā. Beigu beigās tas izdodas – laivā krava ir augstāk par mūsu galvām un mēs jau sākam lūgt Dievu, lai tikai tā neapgāztos. Kapteinis ar ļoti nopietnu attieksmi mums izstāsta instrukcijas, patiesībā, krietni nobiedē ar 4.kategorijas krācēm un to, ko darīt, kad izkrīt no laivas utt.
Ceļš sākas ar pirmo krāci dažu simtu metru tālāk. Tik lielu, ka laiva caur to tiek izlaista no krasta velkot ar virvēm. Esam patiešām nobiedēti J Tālāk krācītes ik pa brīdim viena pēc otras, sākumā iespringstam ne pa jokam, vēlāk jau saprotam, ka, lai cik ļoti mēs censtos laivu pareizi izvadīt cauri, kapteinis to patiesībā spēj novadīt viens pats un speciāli laivu sagriež tā, lai visi vairāk tiktu apšļakstīti J satraukums pāriet un nu jau laivošanu var izbaudīt pilnā mērā. Vakarā piestājam smilšainā piekrastē. Milzīgs vējš putina smiltis un vairākas stundas neļauj pat sākt vakariņu gatavošanu. No laivas un audekliem tiek izveidota stilizēta nojume. Pats smieklīgākais, ka ir arī telts-tualete, kuru visi drīz vien sāk ignorēt, jo brīvā dabā krūmi ir 
daudz pievilcīgāki J Visapkārt stāvi kalni, pa kuriem pārvietojas kazas, un šad tad arī kāds cilvēks, sevišķi mazi bērni. Tie labprāt pievienojas mūsu nometnei, lai kaut ko palīdzētu un nopelnītu sev ēdienu. Dažs labs izskatās patiešām izsalcis.
Rīta brauciens sākas ar dušu! Kapteinis laipni izvada laivu cauri kalnu strautam, kas līst upē – esam slapji līdz vīlēm un nemaz ne tik priecīgi, kā viņš pats! Airējam un sauļojamies un atpūšamies. Visapkārt pasakaini skati – zilais upes ūdens, stāvie krasti, no kuriem virs ūdens nokarājas augi, no augiem upē tek kalnu strautiņi – izskatās, kā pasakā! Nākamajā vakarā nometne tiek celta netālu no ciemata, un šoreiz viesu – bērneļu – skaits ir ievērojams! Tie visi grib draudzēties, runāties, kaut ko apēst vai 
nočiept J Bērneļiem saldumus vislabāk nedot, jo to dara visi tūristi, bojājot zobus un vielmaiņu. Ja tiešām gribas izdalīt kādas dāvanas, tad tās varētu būt nevajadzīgās drēbes, kāda pildspalva vai burtnīca.
Brauciens beidzas laimīgi – pēdējo ceļa posmu, kas ir pa pavisam lēniem ūdeņiem, jo upi tālāk aizsprosto dambis, pavadām, pieāķēti motorlaivai. Vēl vienas pusdienas stāvajos upes krastos, un līkumots ceļš daudzu stundu garumā pa serpentīnām atpakaļ uz Katmandu.
Pa ceļam iestrēgstam garumgarā sastrēgumā. Kā vēlāk izrādās, kādā ciematiņā notiek partiju demonstrācijas, kas tiek novestas pilnīgi līdz kautiņam un policijai. Cenšamies īpaši nerēgoties pa busiņa logiem, jo kas zina, kas var izraisīt kāda partijas atbalstītāja dusmas. Jauni vīrieši ar nūjām rokās, kā gaiļi skraida pa galveno ielu. Esot nodedzināta kāda ēka.
Iebraucot Katmandu, iestrēgstam atkal jau sastrēgumā. Tagad saprotam, kapēc visi saka, ka Pokhara esot daudz labāka (tīrs kalnu gaiss, klusums) – šeit automašīnas, busiņi un motocikli grūsta viens otru, skaļi signalizē, gaiss pilnīgi pelēks no izplūdes gāzēm.
Baktipūru, Katmandu vienu no rajoniem, sasniedzam vēlu naktī un apmetamies labākajā Baktipūras viesnīcā! Mūsu gids patiešām ir pacenties! Viesnīca atrodas pie paša centrālā laukuma, tā atrodas senā ēkā, kurai ir autentiski kokgrebumi visā ārsienu apdarē, logu slēģos un terasēs. Iekšpuse ir uztaisīta pavisam mūsdienīga, viesnīcai pat ir pašai savs elektrības ģenerators, un karstais ūdens visu diennakti!! Patiešām ekskluzīvi! Brokastot var uz terases augšējā stāvā, ar lielisku skatu uz centrālo laukumu ar tā tempļiem.
Jau ap četriem no rīta tempļos sākas rīta dievkalpojumi (mangal āratī). Nolemjam šīs īpašās rīta stundas nepalaist garām un nosēžamies uz pakāpieniem, tā augstāk, lai nepievērstu sev pārāk lielu uzmanību.
Tikko sāk aust gaisma, bet laukumā jau rosība. Kāda sieviete slauka ielu. Pirmais tirgotājs sāk izkārtot savu preci. Pie Bhairavas (Šivas agresīvā izpausme) tempļa dievības, kas netipiski, ir novietota tempļa ārpusē, nāk klāt sieviete un vīrieši, veic rituālus, piedāvā ziedus, sandalkoka un safrāna pastu, rīsus, uguni, vīraku, ziedus.. Garām brauc vīrietis uzvalkā uz velosipēda, piestāj, pieiet pie dievības, tad dodas tālāk savās rīta gaitās. Kad kļūst gaišāks, dodamies pastaigā pa visu vecpilsētu, lai pieietu pie katra no tempļiem. Agrais rīts ir tas laiks, kad patiešām var sajust šīs „ticīgo pilsētas” (bakta – ticīgais, pura – pilsēta) patieso nozīmi. Tā vien šķiet, ka katra sieviete par savu pienākumu uzskata katru rītu izpildīt rituālu ne tikai pie katra no tempļiem, bet arī pie katra mazā simboliskā altāra, kas šeit ir daudz un izvietoti uz ielām. Vēl arī Nepālas un Indijas ticīgo iezīme ir tāda, ka tie saskata Dievu ne tikai tempļu kontekstā, bet arī arī dabas izpausmēs (jebkurš koka izcilnis vai stabs tiek uztverts kā Šivalingams, ielu segumā iestrādātas dekoratīvas ziedu flīzes arī saņem savu rīsu un safrāna un ziedu devu).
Labi vien, ka tērpusies sari, es sev pievēršu krietni mazāk uzmanību un dažos tempļos saņemam uz pieres „tiku” – sarkanu sandalkoka pastas zīmi.
Kad saules jau gabalā, sākas „radžas” – kaislību laiks. Tirgotāji atver savus veikaliņus, uz ielām izkārtojas dārzeņu tirgus, kā arī gaļas bode. Nepālai raksturīgi, ka šeit daudz vairāk cilvēki ēd gaļu, nekā Indijā. Tam varētu būt 2 izskaidrojumi. Pirmkārt, dzīves apstākļi šeit ir ļoti skarbi, kalnaina, grūti apstrādājama zeme, aukstas ziemas kalnainajā valsts daļā, cilvēku izolētība vienam no otra. Ja nav ko ēst, tad jāēd vien tā kaza visu ziemu! Otrs faktors ir tāds, ka valdošā dievība ko Nepālā pielūdz ir Durga (Dieva sievišķās formas dusmīgā, dēmonu apkarojošā izpausme), un Durgai bieži tiek ziedoti dzīvnieki, lai iegūtu tās svētību. Kazas un vistas, kad tie ir ziedoti dievietei, pēc tam tiek uzskatīti, kā svētīts ēdiens, un tie tad tiek ēsti. Vēl arī hinduisms, it sevišķi kalnu rajonos, nav tik spēcīgi izpaudies nekad, dēļ tā, ka nav iespējams veidot reliģiskās komūnas. Cilvēkiem ir smagi jāstrādā no rīta līdz vakaram, lai spētu sev nodrošināt iztiku.
Pēdējā diena Baktapūrā, kad nolemjam staigāt pa pilsētu, 
tērpušās sari (tikai sievietes, protams J Šeit tas tiek atzinīgi novērtēts, nepāliešu sievietes plati smaida un izsaka atzinību vienkāršā angļu valodā. Dažas drošākās nāk klāt un saka – „Beautiful dress. Nepali dress. You look like Nepali!” Saprotam, ka vietējie ļoti novērtē to, ka tūristi pieņem viņu kultūru un respektē to, cik šajā kultūrā svarīga ir apģērba nozīme, it sevišķi sievietēm .Tiek uzskatīts nepiedienīgi vilkt bikses bez nosegtas gurnu augšdaļas (to var atrisināt, velkot tādu kā kleitu vai garu kreklu pāri biksēm), atsegt kājas.
Uzmanības nogurdināti, un piepildīti ar pozitīvismu, atvadāmies no šīs tik skaistās un tik dažādās zemes ar bērnišķīgajiem, patiesajiem cilvēkiem, krāšņajiem tempļiem, elpu aizraujošajiem kalniem, lai kādreiz vēl atgrieztos.
Autors: Zane R.
Pēdējie komentāri