Vienalga, vai tu stiepies līdz kāju pirkstgaliem vai guli šavasanā, viens no aspektiem, uz ko māca koncentrēties hatha jogas laikā ir ieelpa un izelpa. Tu vēro savu elpu, kā tā ieplūst pa nāsīm – vēsa, kā piepilda plaušas un vēderu, paceļoties diafragmai…tad izplūst lēnām, silta, …vēders ieplok….
Šādu koncentrāciju var izmantot arī ārpus jogas zāles. Tas ir viens no visvieglākajiem veidiem, kā pastāvīgi koncentrēties uz Tagadni. Kā būt Šeit un Tagad. Koncentrēšanās uz Tagadni ir veids kā sajusties laimīgam; par to, kas tu šobrīd esi, par to, kas tev šobrīd ir. Aizmirsti par pagātni, jo iegrimšana atmiņās tevi atrauj no realitātes un rada pieķeršanos aizgājušajam. Koncentrēšanās uz nākotni rada pieķeršanos rezultātam un atrauj tevi no šī mirkļa izdzīvošanas. Ja nepacietīgi vienmēr kaut ko gaidi– autobusu, darba dienas beigas, atvaļinājumu vai bagātību – tava dzīve tā arī paies gaidot. Aizmirsti par rītdienu (protams, izņemot tos nedaudzos mirkļus dienā, kas ir jāvelta tīri materiālai plānošanai) un iegrimsti Šodienā. Kā tu tieši tagad jūties? Kas notiek tavā prātā? Kādas domas tur valda? Emocijas? Vai tu jūties laimīgs? Ja nē, kāpēc? Vai tāpēc, ka tava laime atkarīga no ideālā cilvēka, ko gribi sagaidīt? Vai no naudas, kas jānopelna? Vai no kūrorta, kurā jānokļūst?
Iegrimsti tagadējā mirklī, vēro savu elpu. Vēro, kas tev notiek visapkārt un iekšienē. Neko necenties mainīt, nekam nepretojies. Vienkārši Esi. Un tu sapratīsi, kas un kāpēc TU ESI.
Autors: Zane R.
Svarīgi elastīgi pārvietoties gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē, nevis iestrēgt kādā vienā laikā. Kas mēs būtu, ja neatcerētos pagātni un neanalizētu tās rezultātus, sekas? Un kas mēs būtu bez nākotnes? Slavens psihoterapeits V.Frankls raksta par cilvēku pieredzi koncentrācijas nometnē un pasvītro, ka tikai nākotnes vīzija palīdzējusi cilvēkiem izdzīvot šādos apstākļos. Ja cilvēkam nav nākotnes, nav mērķu, nav arī dzīves jēgas. Un katrā dzīvē vai izveidoties tāds posms, ka veidojas “koncentrācijas nometne”… Ja Dievs ir iecerējis visus trīs laikus, ir svarīgi ar godu izturēties pret visiem 3, nevis pret kādu vienu…
Jā tas ir ļoti pareizi – “nākotnes” plānošana nepieciešama, lai nodrošinātu mūsu ķermēna uzturēšanu un arī “pagātne” jāanalizē, lai varētu kvalitatīvi veikt tādas funkcijas kā sava prāta un saprāta analīze, introspekcija. Novērot kā mainijusies vērtību sistēma, kuras no ilūzijām jau pazudušas no mūsu dzīves vienkārši pieredzes rezultātā un kādas nākušas klāt. Vedas runā par to, ka laiks ir redzamākā dieva izpausme šajā materiālajā pasaulē, tomēr ar laiku šeit ir domāts cikliskums un tas, ka vis, kas ir šajā materiālajā pasaulē, ieskaitot mūsu ķermeņus, ir pakļauts sabrukšanai. Yoga runā par “šeit un tagad nozīmi” divu aspektu dēļ: 1. pagātne un nākotne realitātē neeksistē. Tie ir nekas vairāk kā mūsu prāta atribūti. Tie var mums palīdzēt, bet arī traucēt. 2. tāpēc, ka mūsdienās cilvēku prāts ir sliecīgs saistīt savu laimi vai nu ar pagātni – “aizgājušie labie laiki”, bet visbiežāk ar nākotni – “izdarīšu, panākšu, sasniegšu vai dabūšu to un to tad būšu laimīgs”, kas ir viena no lielākajām ilūzijām (snskr.Maya). Laikam nav pagātne vai nākotne ir tikai pašreizējais brīdis un ja nezinam, kā kļūt laimīgam šeit un tagad, tad ir nepareizi cerēt, ka tas notiks kautkad nākotnē, jo laime ir iekšēja parādība nevis ārēja, nav atkarīga no ārējiem faktoriem un tāpēc ir sasniedzama nekavējoties. Yoga dod ari praktiskas tehnikas kaa kļūt laimīgam šeit un tagad…
Jā, piekritu Jums! Vienīgi atkal gribas precizēt, ka laikam ar vārdu “laime” šeit tiek domāta ne tā laime (ne cilvēciskā), bet garīgā (tātad, apgaismība). Savukārt parastam cilvēkam, kamēr viņš nav sasniedzis apgaismību, tikmēr būtu svarīgi atcerēties, ka laime ir blakusefekts apjēgtai dzīvei. Svarīgi tiekties nevis pēc laimes (kurā vienmēr aizskrien, jo vairāk to vēlas), bet pēc jēgas savā dzīvē. Ja dzīvē cilvēks saskatīs jēgu savām darbībām, tad viņš nebūs tik nelaimīgs.
Turklāt meditācija uz “šeit un tagad” ir drīzāk dzen tradīcijā. Bet jogā, vērojot savu ieelpu un izelpu, var savienoties ar Mūžības aspektu, tātad, ar principu “visur un vienmēr”. Gribas būt uzmanīgiem pret lozungiem “esi šeit un tagad un sajūtīsi laimi”, kas var padarīt uzskatus par seno austrumu filozofiju par primitīviem. Turklāt jogas mērķis nebūt nav laime. Tapat kā dzīvē, jogā laime ir vienkārši blakusefekts pārējām. Bet darbs ar sevi ne vienmēr ir viegls un patīkams un ne vienmēr cilvēki iziet no jogas nodarbībām smaidošie un aplaimotie…
Es ar hatha jogu praktizēju mājās no dvd ieraksta.Es labprāt to darītu katru dienu,bet,man ir divi bērni,kuri arī prasa savu laiku uzmanībai.Jā,cilvēks vispār pēc dabas ir slinks.Sev palīdzēt ir daudz grūtāk nekā citam,vai pat svešiniekam.Pēc Jogas nodarbībām man ir vienkārši lieliska atbrīvotības sajūta.Reizēm līst asaras,jo apzinos,ka esmu palīdzējusi ne tikai savam ķermenim,bet arī garīgai attīstībai.Un lasot Bhagavad-Gītu mani apņem neizsakāms vieglums,kas atbrīvo no šī juceklīgā Kali laikmeta.Ir ļoti skumji,ka daudzi cilvēki dzīvo neziņā.Bet arī pret zināšanām ir jāizturas ar pacietību.Pieņemsim to,ko dzīvē saņemam!!!
Paldies par šiem komentāriem! Jā runa ir tieši par svēt-laimi (jeb ananda). Kā yoga definē: dvēsele ir “sat-čit-ananda” t.i. tai piemīt mūžība, zināšanas un svētlaime. visas mūsu “nelaimes” rada tikai prāts un ego (ahamkara), kas ir dvēseles pārklājumi. Savukārt, ananda ir vienmēr kopā ar mums t.i. šeit un tagad neatkarīgi no tā vai mes to redzam vai nē. Lai šī beznosacījumu svētlaime atklātos pilnībā ir nopietni jāstrādā ar sevi, izmantojot jogas vai citas tehnikas, panākot prāta kontroli un saprotot ego patieso nozīmi, tomēr pat vissīkākā šīs anandas atblāzma rādīs entuziasmu, dzīvesprieku un virzītājspēku.