“Es gribu mieru”. Tā mēs sakām. Tomēr, miers nekur tālu nav jāmeklē. Novācam “Es”, kas ir mūsu vienmēr klātesošais ego, novācam “gribu”, kas ir mūsu nebeidzamās vēlmes un tas, kas paliks būs miers.
/Pujya Swamiji Head of Parmarth Niketan Ashram, Rishikesh/
Pavasarīgās noskaņās prāta virspusē izpeldēja šis interesantais un patiesais dialogs no filmas Matrix pirmās daļas..
Boy: Do not try to bend the spoon; that’s impossible. Instead, only try to realize the truth.
Neo: What truth?
Boy: There is no spoon.
Neo: There is no spoon?
Boy: Then you will see, it is not the spoon that bends, it is only yourself…
Gribētu padalīties ar vakardienas pārdzivojumu radītajām realizācijām. Devos komandējumā. Četras stundas gaidīju savu reisu Prāgas lidostā. Kad gaidīsana jau tuvu beigām – izveidojas gara rinda pie mūsu vārtiem, kas ved uz lidmašīnu. Mūsu vārtiem tieši blakus (2m) citi vārti lidojumam uz Jekaterinburgu. Mūsu rinda lēni kust, savukārt otrā lidmašīnā visi jau sakāpuši izņemot vienu krievu ģimeni, ko visu laiku neatlaidīgi sauc skaļruņos. Viņi parādās. Vīrs, sieva un viņu dēls ap 10 gadiem. Acīmredzot cilvēki atbraukuši uz Prāgu iepirkties, jo tēvam katrā rokā pa 4 papīra pakām ar iepirkumiem. Lidmašīnas personāls jau nervozē un skrien pretim aicinot uz iekāpšanu. Tomēr rodas problēma – skanera personālam viens no lielajiem saiņiem liekas aizdomīgs, tāpēc neskatoties uz steigu tos liek izsaiņot. Situācija viennozīmīgi nervoza. Aptuveni 30 cilvēki mūsu rindā visi kā viens uz to noskatās un smīn, jo situācija liekas nedaudz komiska. Tā šī ģimene nezin ko darīt – gaidīt kamēr pārbauda saiņus vai pamest tos un skriet uz lidmašīnu. Sieva aizskrien. Paliek tēvs ar dēlu un mēģina salasīt pakās pārbaudē izvilktās preces. Kāda no pakām saplīst, kas situāciju padara vēl sarežģītāku. Dēls skrien pa priekšu un tēvs 10 m aiz viņa. Tad, aptuveni 2 m attālumā no manis, tēvs krīt visā garumā ar galvu un brillēm pret zemi un katrā pusē izklājas simetriski pa 4 pakām. Pirmais iespaids – cilvēks paklupis, tomēr pēc putām uz lūpām var noprast, ka laikam sirdslēkme. Dēls izplūst asarās un kliedz “papa papa…”. Māte jau lidmašīnā… Visi šokā. Šajā brīdī es izeju caur vārtiem un turpmākie notikumi man paliek nezināmi. Šī situācija mani uzrunā kā uzskatāma bilžu grāmata, tāpēc top šis raksts un, manuprāt, būtiskākie secinājumi:
1. visi pasaules iepirkumu maisiņi nav viena cilvēka elpas vilciena vērti
2. ja sieva nebūtu aizskrējusi varbūt tas nebūtu noticis, tāpec nedrīkstam pamest viens otru pat ja kavējam lidmašīnu uz paradīzi
3. pēc dažiem brīžiem es jau biju vairākus tūkstošus kilometru tālu, tomēr, lai kur mēs būtu, cilvēki cieš un mirst katru sekundi, kas kārtējo reizi atgādina mums par to, ka cilvēka dzīvība ir sīka vārīga dzirkstele, kas var izdzist kuru katru brīdi…
Ļoti ceru un vēlu, lai šim cilvēkam un viņa ģimenei vis butu kārtībā.
Hari Om Tat Sat
Sēdēju Latvijas Pasta centra nodaļā “Sakta” un gaidīju savu kārtas numuru. Tur pie griestiem ir vairāki LCD monitori, kuros griezās sekojošs teksts:
Lai tīras Tavas domas, jo tās kļūs par vārdiem
Lai labi Tavi vārdi, jo tie kļūs par darbiem
Lai krietni Tavi darbi, jo tie kļus par iedabu
Lai dievišķa Tava iedaba, jo tā kļus par likteni
Ļoti patiess un iedvesmojoš teksts, kas pie tam ir pilnīgi atbilstoš vēdiskajam karmas likumam. Gaidīju, ka pēc šī teksta parādīsies, kāda zīmola reklāma, bet nekā! Šis teksts tur vienkārši dzīvoja savu dzīvi bez jebkāda komerciāla pamata. Latvijas Pasts malači.
Autors: Ingus T.
Joga māca, ka dažādi pranajamas (elpošanas) vingrinājumi kā arī hatha jogas asanas palīdz saglabāt jaunību ķermenī, pat atjaunot to, ja jau ir sākušies novecošanas procesi. Bet joga arī māca, ka, lai būtu kāds rezultāts ar abām minētajām nodarbēm ir jānodarbojas katru dienu pa vairākām stundām… un velvairāk iedziļinoties… tas jadara vīriešiem! Nevis sievietēm… Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Katru dienu dzīvoju ar domu, ka daru kaut ko pareizajā virzienā šai dzīvē. Joga kā dzīvesveids. Kā fiziskā un garīgā augšana. Ar kādu mērķi? Pirmkārt, lai šodien jau dzīvot būtu vieglāk, lai gan Joga māca, ka tās galvenais mērķis ir prast pareizi nomirt. Ar skaidru apziņu līdz pēdējam brīdim visu kontrolēt, tādejādi atbrīvojoties no pieķeršanās, kas liktu nākamajā dzīvē atkal pārdzimt uz Zemes.
Un tad vienā mirklī visu ķermeni pārņem sāpes. Nekontrolējamas, nesaprotamas. Tās savelk ķermeni čokurā un skatiens ieurbjas vienā punktā. Uznāk nenormālas bailes. Bailes no vēl stiprākām sāpēm, no nomiršanas, no slimnīcas. Birst asaras. Prāts izmisīgi šaudās, mēģinot saprast, ko darīt, lai tās sāpes momentā pārtrauktu. Bet neko tas prāts izdomāt nevar un atliek tikai sarauties kamolā un gaidīt, kad tas viss pāries.
Gribās meklēt palīdzību no ārpuses. Cerēt, ka atnāks burvju vīriņš un iedos burvju tabletīti un viss būs labi. Ātri un vienkārši.
Un tikai vēlāk, jau ar skaidru apziņu, es saprotu, ka būtu vajadzējis darīt pavisam citādāk. Ja tas būtu bijis manas nāves brīdis, tad es nepavisam nebiju bijusi tam gatava. Jo nespēju kontrolēt ķermeni un prātu tad, kad tas visvairāk būtu vajadzīgs. Nespēju nostabilizēt elpošanu, ieņemt lotosa pozu, nespēju nomierināt prātu un meditēt uz iekšējo uguni, kas iznīcina visas slimības. Vai kaut vai atdot visu Dieva rokās, kā māca visas pasaules ticības – paļauties, ka vai nu viņš tā ir paredzējis (esmu to nopelnījusi ar savu rīcību), ka tā ir kāda mācība, ka palīdzēs un izdziedinās,.
Prātā ir jāieliek jauna recepte. Tā ir kaut vai pat jāuzraksta uz lapiņas un jāieliek zāļu kastītes virspusē, lai nākamreiz, kad prāts būs aptumšojies, to izlasu. Recepte, kurā rakstīts – nevis dzer zāles, bet atceries, ko māca joga. Pat pēdējā brīdī.
Autors: Zane R.
Dažas vasarīgas pārdomas… Jau 2 nedēļa gandrīz katru dienu zem mana biroja logiem Matīsa ielā dejodami un dziedādami iet krišnaīti. Gandrīz vienmēr tajos brīžos pasmaidu, jo pieķeru sevi, ka esmu sasprindzis par kādu darījumu, klientu vai neizpildāmu termiņu, kamēr krišnaīti taja pašā laika dejo un dzied par dievu… Vajadzētu mazliet paanalizēt, kāpēc tomēr cilvēkiem brīžiem ir negatīva attieksme pret šiem smaidīgajiem, krāsainajiem un dziedošajiem ļautiņiem. Piecas minūtes iedziļinoties (esmu to savulaik izdarījis) var konstatēt, ka krišnaīti pārstāv, iespējams, vienu no autentisku tradīciju bagātākajām reliģiski-filosofiskajām sistēmām kāda vispār pasaulē pieejama, jo ir daudz vēsturisku pierādījumu par to cik daudz reižu ir pārrakstīti tradicionālo reliģisko sistēmu svētie raksti un rituāli, savukārt krišnaīti dejo un dzied tieši tāpat un tās pašas mantras, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu. Tāpat jāņem vērā, ka krišnaīti pārstāv vēdisko kultūru t.i. senāko kūltūru uz planētas zeme ar sanskritu un senākajām vedu literatūras pērlēm, tādām kā Bhagavad Gita u.c. Domaju, vēsturiski kādam var būt radies nepareizs priekšstats par krišnaītiem tāpēc, ka deviņdesmitajos gados ielās bija ļoti daudz krišnaītu grāmatu izplatītāju (šobrīd tikai daži), kas ņemot vērā latviešu intraverto mentalitāti tika novērtēta kā nepieņemama uzbāzība. Tomēr, arī šodien satiekot tos nedaudzos krišnaītus, kas mēģina Jums iedod grāmatu vajag mēģināt iedziļināties, ko tad īsti viņi Jums mēģina iedot, jo parasti tā ir Bagavad Gita un citas vēdiskās kultūras pērles, kas ir autoritatīvi tulkotas no sanskrita, nevis kautkādas skrejlapiņas ar ziņām par to, ka tuvojas armagedons un laiks nožēlot grēkus, ko izplata dažas citas sektas… Vajag saprast, ka mūsdienās, kad visos masu medijos lielākā daļa raidlaika tiek veltīta, lai iepārdotu mums visādus sūdus, arī krišnaītam jābūt nedaudz uzbāzīgam, lai uz sekundi piesaistītu mūsu uzmanību.. atšķirība tikai tāda, ka viņi dala literatūras pērles.. un gandrīz par velti. Vēl, cik esmu kontaktējies ar dažiem krišnaītiem, ko pazīstu – tur nav ne vēsts no smadzeņu skalošanas, kā daži to iedomājas, un tas ir pilnīgi citādi nekā tie džeki, kas staigā pa rīgu melnos uzvalkos ar šiltītēm pie krūtīm un stiklainām acīm mēģina pastāstīt Jums kur ir laime… Vari apstādināt uz ielas jebkuru krišnaītu un pastāstīt biznesa problēmu, vienkārši papļāpāt, uzaicināt uzspēlēt futbolu vai parunāt par jebkuru Jums tuvu jogas virzienu, jo Krišnaīti bez sev tuvās bhakti jogas lieliski orientējas arī visos pārējos virzienos… Liekulība un meli vajadzīgi tad, kad cilvēks izliekas par to, kas viņš nav, savukārt Krišnaītiem, cik esmu novērojis, nav ko slēpt, jo viņi dzīvo savā ticībā, filosofijā un kultūrā. Saprotams, ka mums grūti sagremot šo kultūru, jo ielās dejojošie un dziedošie krišnaīti ļoti konfliktē ar inflāciju un pieaugošo Eiribor likmi, kas kontrolē mūsu prātus, bet vajag padomāt kurā pusē tomēr ir vairāk patiesības… Tāpēc, kad satiekam Krišnaītu, bet dejai pievienoties drosmes nepietiek (jo esam uzvalkā un ko gan par mums padomās!!? ) un Bagavad Gitu pirkt par ziedojumu negribam (ja tā jau mums ir un esam to 2x izlasijuši) tad vienmēr varam vismaz silti uzsmaidīt šiem draudzīgajiem un laimīgajiem cilvēkiem….
Autors: Ingus T.
Būtnes, kas interesējas un nodarbojas ar jogu dalās 2 daļās – jogos un bogos. Šeit vārdam “bogs” ir tieši tā izcelsme pēc kā izklausās – no vārda Dievs, jo bogs ir tas, kurš bauda un valda pār citiem, jogs ir tas, kurš mācās, saskaras ar dažādām grūtībām un valda pār sevi. Jogi ir tie, kuri saprot, ka joga, tas ne vienmēr ir patīkamākais ķermenim, tas ir darbs ar jutekļu un vēlmju ierobežošanu, tas ir darbs ar prātu, tā ir askēze (atsacīšanās), tas ir darbs ar apziņu, tā ir rakstura īpašību izkopšana un attiecības ar citiem. Bogi ir tie, kas uzskata, ka joga tas ir kārtējais objekts no kā gūt baudu, tas ir veids kā kļūt skaistam, tas ir veids kā kļūt bagātam, tas ir tikai runāt, lasīt un klausīties lekcijas par jogu (bet ne darīt), tās ir visādas eksotiskas lietas – smaržkociņi, figūriņas un yantru bildītes (bez izpratnes), tas ir veids kā atšķirties, tas ir veids kā izrādīt savu pārākumu citiem, tas ir veids kā audzēt savu ego… Kā varam pārbaudīt vai mēs esam jogi vai bogi? Pavisam vienkārši – ja mums patīk palasīt, parunāt un, brīvos brīžos, aiziet paklausīties lekciju par jogu, bet novēršamies tiklīdz joga rada pašu minimālako ķermeņa vai prāta diskomfortu (to panākt ir ļoti viegil), tad esam bogi. Savukārt, ja varam veikt savu individuālo ikdienas sadhanas praksi (kautvai hatha yogu vai vienkāršu meditāciju 30min garumā) neskatoties uz to kāda ir nedēļas diena, kurā valstī vai telpā atrodamies, vai ir pietiekami silti, gaiši un ērti, tad iespējams viss jau ir daudz labāk. No cita skata punkta bogs tomēr ir daudz tuvāk jogas vērtībām nekā tas, kas par to nezin neko, tāpēc laikam būtiskākais ir tas, kāda ir izpratne par rezultātu, ko mēs gribam sasniegt. Vai tā joga ar ko nodarbojamies reāli kautko maina mūsu dzīvē, prātā un attiecībās ar apkārtējiem? Kā definē pati joga – labs rezultāts yogā ir sasniegts tad, kad ne tikai paši esam apmierināti, bet arī visi apkārtējie saskarē ar mums ir laimīgi…
Autors: Ingus T.
Dzīvei tuvojoties beigām, pazūd jēga visam materiālajam – BMW džipam, 4istabu dzīvoklim centrā un Gucci saules brillēm. Pēdējā dzīves brīdī paliek vienīgi attiecības – ar līdzcilvēkiem, ar Dievu, ar apēstajiem dzīvniekiem.
Autors: Ingus T.
Dažādās astroloģiski svarīgās dienās tiek ieteikts gavēnis. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam mazas kosmisko informāciju uztverošas un raidošas antenas un šajās dienas, pateicoties kādai no 9 planētu iedarbībām, varam kautko uztvert vai noraidīt (piemēram, ievēlēties kautko) daudz precīzāk un labāk. Taču, lai to izdarītu nepieciešama skaidra apziņa un apziņai “patīk” visas tās lietas, kas nepatīk ķermenim un otrādi. Piemēram, apziņai patīk agri celties no rītiem (4:00-6:00), apziņai patīk, ka enerģija pieplūst augšējiem centriem nevis kuņģim vai vēl zemāk (t.i. badošanās), apziņai patīk, ka 5 maņas + prāts netiek piesārņoti. Savukārt ķermenim patīk pretējās lietas – ilgāk pagulēt, pārēsties, skatīties un klausīties visādas muļķības un pārmērīgi apmierināt visus maņu orgānus. Tātad, dienās, kad ievērojam gavēni, mums ir iespēja labāk nokoncentrēties, lai sasniegtu tos īstos mērķus, kas ir patiesi tā vērti, lai tos sasniegtu…
Autors: Ingus T.
|
Pēdējie komentāri