Pēdējā šīs pastaigas reportāža, jo laiks atgriezties Latvijā. Himalaji Himalaji. Ļoti skarbi gan ķermenim, gan prātam. Tomēr neskatoties uz to jebkurš hindu vismaz 1x dzīvē dodas uz Char Dham, kas tulkojuma nozīmē „četras svētās vietas”. Šīs vietas atrodas dziļi Himalajos, tomēr Indija ir industriāli spēcīga un tāpēc par ceļiem rūpējas. Līdz ar to līdz divām no četrām svētvietām ir izveidots auto ceļš. Lai arī tā ir ērtība, tomēr pašām svētvietām tas par labu nenāk, jo tas nozīmē, ka tur ir iespēja ierasties visiem, kam nav slinkums – arī tiem, kam tur varbūt nevajadzētu būt. Tātad sākuma Jamunotri – svētās upes Jamunas izteka no Himalajiem. Par cik no pēdējā motorizētā ciematiņa līdz Jamunotri jāiet kājam, tad no visām četrām svētvietām šī ir vismazāk apmeklētā un līdz ar to vismazāk „attīstītākā” un līdz ar to romantiskākā. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Indijas pastaiga – 2
25 05 2009Formatejuma nav. Garumzimju indija nav. Tapec ari otra dalja nebus daudz vieglak lasama. Piedodiet par to. Jagannath Puri – pilseta, kas ir saturiski loti bagata, bet vizuali parasta ka daudzas citas svarigas Indijas pilsetas (piemeram kaa rakstaa Indijas pastaiga – 1 piemineta vrindavana utt) Nejaushu iecelotaju iespejams iepriecinas okeana klatbutne, bet visadi citadi vizuali var izlikties nekas ipash. Tomer pilsetas saturiska puse ir pavisam cits stasts. Viens no indieshu galvenajiem svetcelojumu objektiem, jo sheit ir izvietojies Vishnu inkarnacijas Jagannath templis, kas tulkojuma nozime visuma valdnieks. Par laimi templii pie visuma valdnieka rietumniekus nelaiz tapec man par to nebus jaraksta. Laigan japiebilst, ka uz templja (ari daudziem citiem butiskiem templiem indija) ir uzraksts only hindus alowed (ieeja tikai hinduistiem). Hindu ir religiski filosofiska sistema nevis nacionalitate, tomer neskatoties uz to, ka daudzi baltie ir lielakaa meeraa hinduisti neka liela dalja indieshu (liels procents musulmanju un ari kristieshu) baltie netiek ielaisti principiali. Tomer no otras puses ja taa padoma labi vien ir, jo 99% rietumnieku tiekot ieksha tada templi kaa Jaganath to izmantos kartejai fotosesijai pilnigi nesaprotot kur atrodas. Diemzel puri ir ne tikai svetcelinieku, bet ari indijas turistu galamerkjis pie okeana utt – tada Indijas jurmala. Tomer shoreiz veletos pastastit par isto puri bagatibu. Puri atrodas liels daudzums sen dibinatu ashramu (garigu komunu dzivesvietas) dazos no kuriem pat mit pa kadam autentiskam skolotajam. Puri ir majvieta gandriz visu ieverojamako indijas garigo liniju ashramiem tadiem kaa Shankaracharya, RamaKrishna, Yoganada, Patanjali, Iskcon, Gaudiya un citas linijas. Sheit atrodas ari mans skolotajs, tapec shobrid esmu atgriezies Puri no himalajiem jau otro reizi shis pastaigas laikaa.
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentāri : 2 Komentāri »
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Indijas pastaiga – 1
24 04 2009Tatad shoreiz rakstinsh tapis nevis popularzinatniska jogas valoda, bet drizak vienkarsha pardomu valoda… Ja noderes nemiet par labu.. Ja nee tad loti atvainojos. Šobrīd ir +43 grādi Indijas pusdienas laiks, kas priekš Varanasi, kas sastāv no klints bluķu klājumiem (ghats) gar Gangu nozīme tiešām pamatīgu karstumu. Līdz ar to, esmu ieslēdzis savu prātu pusslodzes režīmā un tāpēc atvainojos ja kaut kas uzreiz nebūs vienkārši uztverams. Rakstīšu vienā piegājienā un domāju arī nekas netiks pārāk rediģēts. Lai mazliet paskaidrotu triviālo raksta nosaukumu, sākšu ar skaidrojumu, ko priekš manis nozīmē „pastaiga”. Tātad pastaiga priekš manis nozīmē darbību, kurai var pilnībā piesiet prātu, lai nodotos meditācijai. Atšķirībā no senajiem Indijas jogiem un citiem viedajiem, kuri spēja noturēt prātu pilnīgā klusumā Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentāri : 2 Komentāri »
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Iespēja pievienoties ceļojumā uz Gangas sākotni Indijas himalajos 2009.gada maijā!
7 03 2009Jogas centrs Mandala 2009. gada maijā organizē ceļojumu & joga retrītu himalajos uz vietu kur sākas svētā upe Ganga.(Gangotri).
Plūstot cauri visumam Ganga ar saviem ūdeņiem attīra visas trīs pasaules. Pats Šiva uzņem Gangu uz savas galvas, lai mīkstinātu viņas kritienu uz zemes. Gomukh, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē “govs galva” – tā ir vieta 3800m virs jūras līmeņa no kuras Ganga ietek zemes sfērā. Šī vieta ir neparasta ar savu mistisko spēku un skaistumu. No sen seniem laikiem tie, kuri meklē īstu garīgu pieredzi dodas uz Gangas sākotni, lai Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentāri : Leave a Comment »
Birkas: ganga, Indija, joga, mandala, retrīts, yoga
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Бадринатх – обитель Бога за пределами ума.
11 10 2008
Ом намо бхагавате васудевайа…
.. и только спускаясь вниз возможно понять ОТКУДА ты спускаешься. Потому что то место, где ты только что был, находиться за пределами ума, которым можно что либо понять в этом мире. Понять это, находясь там невозможно, а точнее бесполезно – там нужно просто быть…
Сезон дождей уже подходит к концу, но тем не менее временами с вершин гор скатываются свинцовые тучи, закрывая собой солнечный свет. Без Солнца высоко в горах не весело даже летом; из за дождей дороги становятся почти непригодными для передвежения, опасность обвалов и селей возрастает.
Komentāri : Leave a Comment »
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Programma ceļojumam – Ladakas noslēpumi (12 dienas)
20 07 2008
1. Diena – nolaišanās Deli un pārnakšņošana tuvākajā viesnīcā.
2. Diena – brokastis, un došanās uz lidostu mazam pārlidojumam Deli – Ladaka. Nolaišanās Ladakā, iekārtošanās viesnīcā, atpūta aklimatizācijai, brīvais laiks.
Vakarā īsa iepazīšanās ar pilsētu.
3. Diena – pēc brokastīm, klosteru apmeklējumi – Šei, Thiksei, Hemis.
4. Diena – apmeklējam ezeru Pangong (4350m augstumā), pa ceļam pelde svētajā Ind upē, kura atbrīvo no negatīvās karmas…. brīnišķīgas dabas ainavas, kas atbrīvo dvēseli no ikdienišķās steigas un liekiem satraukumiem…šī ir iemīļota vieta dažādu meditāciju praktizētājiem, jo pati daba palīdz harmonizēt enerģijas ķermenī, sasniegt dvēseles mieru un veselību.
5. Diena – brīva diena, iespējas apmeklēt tirgu, apskatīt vietējās skaistākās vietas un Ladakas kultūras programma.
6. Diena – ekskursija uz unikālu senu klosteri Phiang, kurš atrodas 17 km no Ladakas un pieder budistu skolai „Sarkanā cepure”. Turpinājumā klosteris Alči – kas ir viens no skaistākajiem Ladakā, tūkstoš gadu sens, sienas greznotas ar freskām slavenajā – Adžanta stilā.
7. Diena – Alči/ Rizong/ Lamaijru
Rīta brauciens ekskursijā uz Laimaijru ciematu. Viens no agrīnajiem Ladakas klosteriem atrodas augšindas ielejā, 127 km uz rietumiem no Ladakas. Dibinājis ievērojamais Mahasidhs Narapojs pēc vairākiem meditācijā, alā pavadītajiem gadiem. Klosteris pieder budistu skolai „ Ningmapa”(Sarkanā cepure).
8. Laimaijru/ Mulbek/ Kargil
Iekārtošanās Mulbek, kur atrodas deviņmetrīga Budas Matreija klintī kalta statuja. Kargil (apmēram 200km 5 stundu brauciens), ir ievērojams pārejas punkts slavenajā ceļā no Ladakas uz Kašmiru. Kargil ir slavena ar saviem aprikožu dārziem. Vasarā visa Suru ieleja zied un krāsojas oranža, izplatot saldo aprikožu aromātu.
9., 10. Un 11 Dienas – pārbrauciens no Šrinagar uz Kašmiras galvaspilsētu. Šajās trijās dienās apmeklēsim vairākas svētvietas un brauksim ar laivu pa Kašmiras ezeru. Programmā: varenie Mongoļu dārzi, Šakračarija pils, Jamia kapliča, svētvietas Hazratbal apmeklējums, kur glabājas Magometa mati un ir Jēzus Kristus kapliča.
12. Diena – pārlidojums Šrinagar/ Deli/ Rīga
Cenā iekļauts:
Indijas vīza;
11 nakšņošanas viesnīcā, 3x ēdināšana;
Pārbraucieni ar taksi Deli (Toyota Qualis/ Mahindra Scorpio/ Chevrolet Tavera)
Angliski runājoša pavadība no lidlauka Ladakā līdz lidlaukam Šrinagar;
Bezmaksas ieejas visos iekļautajos klosteros un kultūras pieminekļos;
Kultūras programma Ladakā.
datalizēta informācija par caļojumu tel. 29559323, 22329903, e-mail: samadhi@inbox.lv, prem.savitri@inbox.lv
Komentāri : 2 Komentāri »
Birkas: buddhism, ceļojumi, india, joga, ladakh, leh, yoga
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Nepālas iespaidi #3. Pēdējie.
3 07 2008Mazliet par pastaigu pa Beni. Izlemjam pirms vakariņām izlocīt kājas, paši vēl nezinādami, kas mūs sagaida! Izejam ielās, lai aplūkotu tirgotāju bodītes. Visupirms mazie bērni rāda uz mums ar pirkstiem un smejas. 
Sievietes sačukstas un ķiķina, viena otrai piebikstot. Vīrieši vienkārši blenž. Mjā – bāla āda, īsi gaiši mati, gari augumi, jocīgs apģērbs – tas viss šajā pilnīgi nomaļajā Nepālas pilsētelē tiek skatīts pavisam reti! Jūtamies kā izstādes eksponāti un nevaram saprast, kā uz to īsti reaģēt. Izlikties neredzam vai smaidīt pretī? Smaidīt pretī ir vislabākais risinājums, jo patiesībā nepālieši ir ļoti vienkārši un sirsnīgi, kā bērni! Viņi nespēj slēpt savas emocijas, tāpēc arī tika atklāti reaģē pret visu neredzēto. Mazi bērneļi labprāt pieskrien klāt un aptausta baltos cilvēkus, un pastaigas beigās esam pavisam noguruši no šīs uzmanības. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Komentāri : Leave a Comment »
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Nepālas ieskaidi #2
14 05 2008Muktinatha.
Tempļa garīgā nozīme, 108 avoti un citas lietas šeit ir saprotamas un svarīgas tikai retajam no tūristiem. Vizuāli šeit nav nekas iespaidīgs – pavisam mazītiņš templis, vēl viens templis, kur pustumsā var vērot liesmiņu, kas itkā ir degošs ūdens, zeme un akmens. Zinātniski to var skaidrot ar nebeidzamu gāzes izplūšanu no pazemes. Garīgais skaidrojums – viena no Višnu izpausmēm. Vietējie, kā daudz kur citur nelaiž ne-hinduistus mazajā Muktinathas templī, toties ar izbrīnu vēroja, kā mūsu grupiņas dalībnieki apzinīgi 
vairākas reizes apgāja templim apkārt, skandinot dažādo izmēru zvanus – sūtot skaņu uz debesīm :) Viens no grupas pat bija tik drošs, ka nolēma iziet cauri visiem 108 tekošajiem avotiem – ledusaukstā ūdenī, puspliks!! Viņu uz šādu rīcību mudināja pārliecība, ka tas atbrīvos no karmas. Pārējie iztika ar galvas apslacīšanu no katra avota. Atzinību un platu smaidu iegūstam no vietējiem sadhu (svētajiem, kas savu dzīvi veltī tikai garīgajam aspektam), kad sasveicināmies ar viņiem viņu pašu valodā un terminos.
Retinātais gaiss 3800m augstumā ir jūtams.
Dažiem reibst vai sāp galva, pie katras mazākās piepūles aizdusa. Toties skati grandiozi – rīta saulē mirdzošas sniegotās kalnu galotnes, visapkārt burbuļo strauti, kas vēlāk satek Kaligandaki upē. Sievietes turpat pie galvenā ceļa auž šalles no jaku vilnas un ir tīri naskas uz suvenīru pārdošanu. Viesnīciņā mūs apkalpo škelmīga apaļvaidze, kas smaida un mēģina koķetēt ar eiropeiskajiem tūristiem. Šeit un arī citās viesnīciņās tiek izmantots īpatnējs apkures veids – lielajā ēdamistabā tiek ienesti spaiņi ar karstām oglēm, un palikti zem galdiem – lai kājām siltāk! Tas mūs mulsināja un izkūpināja pavisam ātri laukā no ēdamistabas :)
Pēc 2 naktīm Muktinathā sākas ceļš lejup. Pusceļā saprotam, kāpēc gids bija vēlējies uzsākt ceļu pēc iespējas agrāk no rīta. Ap pusdienlaiku saceļas milzīgs pretvējš, kuram pretī var turēties tikai ar spēku.
Smiltis tiek putinātas acīs un pavisam drīz pielietojam vietējo tehniku – aizsiet muti un degunu ar lakatu, uz acīm uzlikt saulesbrilles. Un iet, un iet. Ceļš atpakaļ gar Kaligandaki ieleju. Tālāk jau nomainās aina – parādās zaļumi, iekopti dārzi, dzīvnieki. Fascinē baltie, pūkainie Nepālas zirgi, kas gluži meditatīvā noskaņā vienkārši stāv smilšu lauka vidū un vēro garāmgājējus. Laikam viņiem šodien brīvdiena :) Tomēr saprotam, ka neprāts šādā dabas stihiju izvēlēties ceļu, kas ir 2x garāks par citās dienās paredzēto. Galamērķi, Marphu (Nepālas ābolu galvaspilsēta) sasniedzam ar gandrīz izsīkušiem spēkiem.
Nākamajā rītā pēc dziļa miega dodamies tālāk, bet jau ceļa sākumā viena dalībnieka veselības problēmu dēļ esam spiesti sēsties džipā. Mjā, karma izpaužas vislielākajā mērā.. Kā par brīnumu, pārējie nemaz par šādu iespēju nav apbēdināti, jo iepriekšējās dienas gājiens ir atstājis iespaidu uz spēku krājumu :) Džips, Indijas ražojums, tēlo visurgājēju un lēnām rāpjas pāri milzīgiem akmeņiem, kas laikam ir domāts kā ceļš. Serpentīnās gar kalna nogāzi, brīžiem nesaprotamā veidā, tas cauri lietusgāzēm, garām jau sastaptajām tūristu grupiņām, kas sparīgi kājo, pēc vairākām stundām mūs nogādā Ghansā – ciematiņā ar vienu ielu un 10 mājelēm. Sāk krēslot. Kaut kur dziļi lejā tek upe. Apsēžamies uz pakalniņa un vērojam kā kalnus pārņem nakts. Visapkārt smaržo daba pēc lietus. Skatāmies uz kalniem un fantazējam, kurā no alām dzīvo kāds jogs, ko viņš dara un cik bieži atnāk uz ciematu. Ja būtu vairāk laika, varētu aprunāties ar vietējiem, iztaujāt, atrast. Bet nu jau ir satumsis. Mazajās mājelēs tiek iedegta uguns, kurai vietējie sasēžas apkārt, ietur vakariņas, spēlē mūziku. Mums atliek vien sveču gaismā atrast savu dēļu celli un noskaņoties nākamajam rītam.
Tālākais ceļa posms kļūst aizvien krāsaināks – šauri trosu tiltiņi pāri upei, kurus nešķērsojam. Vietējie, kas remontē izskalotos ceļus, mazo kaziņu bari, trīsdesmitmetrīgi bambusi, milzīgi taureņi, smiltis un tropu gaiss. Tas iesit sejā un atgādina, ka esam krietni tuvāk džungļiem.
Nākamais ciematiņš, Tatopani (tiešā tulkojumā – karsts ūdens) pārsteidz ar skaisto viesnīciņu, kas atrodas, ejot pa lielu akmens kāpņu pakāpieniem līdz augstākajam ciematiņa punktam, ar pļavas terasi, banānkokiem un sarkanām spuldzītēm tualetēs. Bet tas, ar ko šī vieta ir ievērojama ir – karstie avoti. Nezinām, kam gatavoties, tādēļ it viss izraisa pārsteigumu – 2 nelieli cementēti baseini un nojumīte tiem blakām. Baseinos, karstajā ūdenī, kas skaitās ārstniecisks un turīgākie nepālieši tādus avotus apmeklē pēc iespējas 2x gadā, sasēduši liela auguma, bālādaini un paresni tūristi. Tādi viņi vismaz izskatās kontrastā ar melnīgsnējajiem, kalsnajiem vietējiem nepāliešu vīriešiem, kas satupuši apkārt baseinam un kārām acīm skatās uz puskailajām tūristu sievietēm. Vietējām sievietēm nav pieņemts atkailināt ķermeni un tās mazgājas, ietinušās garos auduma gabalos. Tas ir tik interesanti, ka pat kāds vietējais piebrauc ar auto un fotografē, kā tūristi sēž baseinā. Un smej :)
Mūsu grupiņai pievienojies jauns biedrs – Tatopani mūsu gids ir ticis pie kucēna. Balta, pūkaina dzīvnieciņa!! Paturēšot to sev. Iesakām kucēnu nosaukt par Padma (sanskritā – lotoss) – ļoti atbilstoši nepāliešu suņu meitenei :)
Pusceļā gids nolemj mūs sēdināt autobusā, jo ceļš esot vēl tāls un ļoti putekļains. Neiesim jau iebilst! Nepaiet ne 3 stundas, kad autobuss, kuram bija saplīsis ritenis, ir atkal salabots un gatavs ceļam. Autobuss tik šaurs, ka garās eiropiešu kājas tajā jāloka līdz zodam, tas kratās un šūpojas un pilns ar ceļa putekļiem, bet dzīvības pilnā nepāliešu modernā mūzika novērš uzmanību no grūtībām un uzjautrina. Vēl pēdējie kilometri kājām pa smilšaino ceļu, kur autobuss mūs izlaidis, un nonākam pilsētelē. Sajūta tāda, ka šeit baltos tiešām neviens bieži neredz. Uz mums rāda ar pirkstiem, plati smaida vai smejas, sačukstās un mēģina kaut ko runāt. Tā paiet pēdējais Himalaju posms līdz viesnīciņai pilsētiņā Beni, no kuras netālu nākamajā dienā jāsākas Kaligandaki raftingam. Vakariņas sveču gaismā, jo kārtējo reizi pazudusi elektrība. No rīta istabā tiek konstatēts milzīgs 5cm garš prusaks un ar to diena var sākties.
Turpinājums sekos.
Komentāri : Leave a Comment »
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Nepālas iespaidi #1
15 04 2008No 20. marta līdz 7. aprīlim Yogablog 5 cilvēku sastāvā devās svētceļojumā uz Muktinathu Nepālas himalajos pie Mustangas robežas. Galvaspilsēta Katmandu mūs sagaida ar trakojošiem jauniešiem un visām varavīksnes krāsām – Nepālas un Indijas vieni no vislielākajiem svētkiem – Holi – 3 dienas, kad tiek svinēta Rāmas uzvara pār Rāvanu un kāzas ar Sītu. Joņojoši, signalizējoši motocikli un automašīnas, ar krāsām mētājošies nepālieši, troksnis un jautrība – pirmā vakara iespaidi.
Šeit uz vietas tiek apskatīts Katmandu Durbar (durbar = pils) laukums, Patanas Durbar laukums, Pašupatinathas templis, Bodhanathas templis, Svajambunatha. Katra no šīm vietām ir vesela stāsta vērta, tādēļ par to atsevišķi.
………
Pēc bagātīgas kultūrvēsturisko un reliģisko objektu apskates, nākamajā dienā sēžamies autobusā uz Pokharu. Pēc dažu braucēju iepriekšējas pieredzes vietas uz jumta netiek izvēlētas un paliekam nosacītā drošībā. Nosacītā, jo pavisam drīz sākas galvu reibinoša līkumošana pa kalnu serpentīnām. Skatoties lejup, aizraujas elpa – no lielā augstuma un grandiozajiem skatiem. Kalnu slīpumā ierīkotas terases, kurās tiek audzēti rīsi un dārzeņi. Sajūta, ka atgriežamies viduslaikos – ar vēršiem tiek vilkti arkli, sievietes krāsainos sari salīkušas stāda rīsus. Braucam garām ciematiņiem, kuros ar rokām tiek kulti jau novāktie graudi, kas sasieti buntītēs kaltējas uz kleķa mājiņu jumtiem.
Pēc 6 stundu nelabumu raisošas līkumošanas, ierodamies Pokharā – otrā lielākajā Nepālas pilsētiņā, kas, ja tajā būtu starptautiska lidosta, noteikti būtu tūristu krietni iecienītāka vieta par Katmandu, jo šeit nav gaisa piesārņojuma, ir 2 burvīgi kalnu ezeri un, rīta sauli sveicot, var redzēt baltās Himalaju virsotnes.
Agri no rīta ierodoties nelielajā Pokharas lidostiņā, konstatējam, ka debesis ir aizsegtas ar biezu miglu, kas radusies no iepriekšējās dienas lietus – pirmās vēstīs no musonu sezonas. Gaidam, un gaidam…. un gaidam… pēc apmēram 3 stundām migla ir izklīdusi tiktāl, ka var lidot. Visi sakāpjam mazā šaubīgā lidaparātā un paceļamies.
Aizvēsturiskā lidmašīna, kas tik ļoti kratās, ka to mēdz dēvēt par „vēmekļu kasti”, un tik ļoti rūc, ka jālieto ausu aizbāžņi, pēc neilga brīža veiksmīgi nolaižas starp kalniem un izlaiž mūs Himalaju pakājē, Jomsomā, 2770m augstumā virs jūras līmeņa. Ar akmens plāksnēm izlikta viena šaura ieliņa, mežonīgs vējš un pretīmnākošas ragainas govis mūs sagaida pirmajā dienā ceļā uz Muktinathu.
Ceļš virzās gar Kaligandaki upes akmeņaino ieleju. Nevienas zālītes, neviena putna, izņemot dažu apmaldījušos vārnu. Ik pa pāris stundām kāds būdiņu puduris, kur cilvēkiem izdodas izdzīvot. Vecītis ar sačervelējušos seju pārdod Himalaju ābolus. Un melnus akmeņus! Šaligrami. Vietējie no tā izdzīvo – katru gadu pēc lietus sezonas viņi iet lasīt šaligramus uz Kaligandaki upi un tos pārdod, kaut arī svētajos rakstos teiks, ka pārdot tos ir grēks.
Aiz pēdējā šīs dienas gājiena līkuma tuksnešaino kalnu vidū parādās ziedošs ābeļdārzs. No stiprajiem Kaligandaki ielejas vējiem tos aizsargā priekšā sastādīts koku žogs. Turpat tālāk labība un citas kultūras. Šeit ir mūsu pirmā nakšņošana kalnos. Kagbeni viesu namiņā izvēlamies istabiņu ar plašiem, gaišiem logiem un skatu uz dārzu un tikai pēctam saprotam savu kļūdu! Plašais skats uz upes ieleju nozīmē atrašanos tieši pretī vējiem! Jogas paklājiņi ir glābiņš – tie tiek izmantoti saulaino logu aizklāšanai.
Līdz ar saullēktu izejam apstaigāt mazītiņo Kagbeni. Vietējie iedzīvotāji dzen kazas un mazos kalnu zirdziņus uz „ganībām” kalnos (ko gan viņas tur ēd?) Bērni pie ūdens pumpja tīra zobus, veca tantiņa griež budistu barabānus. Uzreiz aiz ciematiņa sākas aizliegtā zona – Mustanga. Nepālas valdība izsniedz ieiešanas atļauju tajā par milzīgu naudu – 700 dolāri – nevienam īsti nav skaidrs iemesls. Varbūt vienkārši, lai nopelnītu no tūristiem? Bet varbūt tur ir kaut kas slēpjams.. Turpat arī Tibetas kalni.
Atgriežoties viesnīciņā, rīts sākas ar pārsteigumiem. Viens no mūsu nelielās grupas dalībniekiem nolicies ar vēdera problēmām – vietējie specifiskie ēdieni viņa kuņģim nav patikuši. Arī man katra ēdniereize saistās ar nelielām bailēm par to – būs vai nebūs problēmas. Tikko kā tiek sajusts vismazākais nelabums, tiek lietoti kuņģa pilieni vai vērmeļu tinktūra. Citai grupas dalībniecei problēmas ar sirdi – tomēr jau jūtams augstums. Tālāk kājām dodamies tikai mēs trijatā, abi ‘vājinieki’ tiek iesēdināti džipā, kas starp akmeņiem pārsteidzoši atrod ceļu līdz galamērķim.
Skatam nav pie kā pieķerties, un tas tiecas tālumā, uz Himalaju visaugstākajām virsotnēm, kuras ieskauj vēju putināts sniegs. Ceļš gar Kaligandaki un galamērķis – Muktinatha jeb Atbrīves templis, visaptverošais klusums, kurā var sadzirdēt pasaules vibrāciju, un cīņa soli pa solim ar kalnu stāvumu un vējiem, tas viss rada tādu ļoti meditatīvu sajūtu. Gribās visu laiku domāt par šobrīd tik tālu esošās materiālās pasaules jēgu vai, drīzāk, bezjēdzību.
4 stundu kāpšana augšup un ir sasniegta Muktinatha – viena no 8 Višnu vissvētākājām vietām pasaulē. Galvenais uzdevums – apmeklēt templi, mistiskās Višnu izpausmes – degošo ūdeni, akmeni un zemi, nomazgāties 108 avotos, kas atbrīvo no karmas, un meditēt.
Turpinājums sekos.
Autors: Zane R.
Komentāri : Leave a Comment »
Birkas: joga, Muktinatha, Nepāla, yoga
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Холи во Вриндаване – событие не для слабонервных !
9 04 2008Полная луна взошла над святой землёй Индии, ознаменовав день явления Чайтаньи Махапрабху. Гаура-пурнима – день, почитаемый всеми гаудия вайшнавами, как самый значимый день 
в духовном календаре. Обычно этот праздник очень пышно отмечают в Шри Дхаме Майапур. На этот раз нам выдалось провести этот день во Вриндаване, месте, которое Сам Гауранга Махапрабху считал самой сокровенной обителью Бога на Земле. Празднование прошло очень вдохновляюще и по масштабам едва ли уступало Майапуру. Но пожалуй самым впечатляющим оказался, тот факт, что в этот же день во Вриндаване местные жители отмечают Холи. Празднование Холи – это, пожалуй самый неординарный и красочный обмен любовью, который мне доводилось видеть. В этот день, чтобы проявить своё уважение друг к другу местные жители используют яркие краски, различного цвета порошки, пену, разведённые чернила и прочее. В ход идут наполненные краской водяные пистолеты, вёдра, и распылители.
Выйдя в полдень на центральную улицу города, я увидел нечто: - происходит красочная фейерия ! В разноцветном облаке снуют толпы народу, все измазаные с ног до головы и абсолютно счастливые ! Может пронесёт подумал я, глядя на свою белоснежную одежду… пройдя 100 метров, мне в лицо залепили приличную порцию розового порошка, и тут же на моей чистой майке нарисовали что-то невнятное яркой зелёной пеной. Я понял, что наверное не в этот раз и расслабился…
Суть же этого праздника удивительно глубока – это избавление от ложных привязанностей и отождествлений. Чем большего ты о себе мнения, тем более смешаный букет ощущений ты получаешь, когда тебе по лицу размазывают жёлтый порошок. И хочется возразить: «подождите, я же белый человек…», но не в этот раз. Русский, индус, белый, жёлтый, розовый или зелёный – совершенно не важно в этот день ! Удивительной реализацией дня было то, что благодаря тому, что раз в год индусы позволяют себе принять любовь в такой красочной форме, в их жизни вцелом царит дружелюбие и понимание. Удобную религию придумали индусы…
www.mandala.lv
Autors: Aleksejs L.
Komentāri : Leave a Comment »
Birkas: Indija, joga, Vrindavana, yoga
Kategorijas : Yogablog ceļojumi
Pēdējie komentāri